Te jau pieminēts, bet, jā, es domāju, ka atslēgas vārds ir pašapziņa, pašvērtība. Un tam nav nekāda sakara ar gudrību vai spējām kādā jomā.Bieži padomju laikos lietots ar tādu kā negatīvu pieskaņu - pašapzinīgs/lepns/augstprātīgs/egoistisks. Pašapzinīgs cilvēks ir mierīgs, nav arī agresīvs. Nebūs ne apceļamais, ne apcēlējs.
Bet kā to pašapziņu " iedot" bērnam - nezinu. Slavēt, lepoties. Vienmēr aizstāvēt. Vispirms aizstāvēt savējo bērnu un tad tik skaidrot, kas noticis. Uzticēties, cienīt bērna viedokli.
Nekad nepiedošu sev, ka es savu bērnu strostēju par to, ka viņu strostēja klases audzinātāja. Maita pēdējā, kas zem lozunga "neies te jau ar katru nepaklausīgo ucināties" mācēja bērnus totāli emocionāli pazemot. Es liecu muguru, centos izpatikt, jā, jā skolotāj... beigās neizturēju un labi ka tā! Skolotāja bija no tiem, kam ir mīluļi un nemīluļi. Gala beigās skolotāja, kura bija saņēmusi Zelta pildspalvu, kā laba skolotāja priekšmetā, netika uzaicināta no savas audzināmās klases uz izlaiduma neoficiālo daļu. Bija viņai emoconālajā jomā pamatīgi defekti. Un tāds skolotājs var iedragāt bērna pašapziņu, ja tā nav gana stipra.
Laikam jau vienkārši mīlēt savu bērnu tāds, kāds viņš ir. Tas izklausās pēc klišejas, bet tas tā ir. Un tam jānāk dabiski. Ja tas nenāk dabiski, var godīgi mēģināt iepriekš uzskaitīto. Un nešaustīt sevi par to, ka citiem iznāk dabiski, bet tev nē. Mīlestība vai spēja mīlēt ir dāvana no augšas , ko var saņemt visas dzīves garumā, jebkurā brīdī. Labāk ,protams, ātrāk, kamēr bērns vēl mazs!
