Uz galda man priekšā skaista glāze ar sarkanvīnu iekšā. Glāze tīra, spodra, mirdzoša, vīns skaisti sarkans. Tad glāzes vairs nav. Pēc brīža pamanu uz grīdas glāzes lauskas, izrādās - nokritusi un saplīsusi, bet tik smalki, kā rupji cukurgraudi, piesūkušies ar sarkanvīnu (kā Prozīškonfekšu iekšpuse). Un mana mute aŗī nez kādēļ pilna ar smalku stiklu. Mēginu ar mēli stumt to laukā, lai nenorītu un baidos, ka stikla gabaliņi sadursies man mandelēs, mēlē..