Baigā murgu nakts bija ar daudziem sižetiem.
Ar vairākiem cilvēkiem kkur klīstam, vēlāk secinām, ka esam ieslodzīti kkādā pilsētas teritorijā, mūs uzrauga, novēro, un tas ir uz mūžu - nekad netiksim laukā. Traka nolemtības sajūta.
Vienā telpā atrodam vistas, kuras nolemtas bada nāvei. Prātoju, vai vistas nenosistos, ja es tās mestu laukā pa kkāda augsta stāva logu? Bet tad tās vismaz sev pašas barību sarūpētu. Ievēroju, ka viena vista izdējusi olu, paņēmusi to knābī, sasit to un, tāpat turot to knābī, pašaizliedzīgi baro citas vistas.
Tad sēžam kkādā auto un ar viltu apmānām apsardzi un izlaužamies no slēgtā rajona. Mums seko, pāri neviens nedara, bet tā apziņa, ka esam sprostā brrr.... Satiekam kkādu cilvēku, pareizāk sakot, viņa ķermeņa augšdaļu. Mums viņš jānogalina. Ātrumā un panikā domāju, kur lai duru, kur nazis vieglāk ietu iekšā? Šausmās daudzas reizes duru galvā, sejā, krūtīs....nazis iet kā sviestā, Ātri jānoslēpj pēdas - satinām to pusķermeni (nu jau bistes lieluma un izmēra) kkādās virtuves salvetēs, lupatās. Aomierināta secinu, ka asiņu īpaši daudz nav. Ieliekam saini kkādā koka (tā kā skaistā vīna) kastē, pa virsu vēl pārlieku burbuļplēvi, lai, atverot vāku, nav redzams, kas iekšā.
Mūkam talāk. Visu laiku bezizejas sajūta, ka esam nolemti. Mūsu vajātāji atraduši kasti, pacēluši to, no kastes apakšas pil asinis, jo plēvi mēs pārsedzām tikai līķim pa virsu. Mūsu iegūtais laika handikaps līdz ar to vējā, vajātāji pēc šī atraduma saprot, kur mēs esam.
Un tad vēl pa vidu kkāds sižets ar manu dēliņu. Viņš ir dzīvs, un es esmu tik priecīga, ka viss izrādījies citādi. Tāda triumfa sajūta, ka viss labi - sak, mans pusiītis tomēr ir dzīvs, un iepūtiet man visi!