Manam korim bija jādzied koncertā. Dzīvē stāvu pirmajā rindā, bet sapnī biju pašā aizmugurē, pašā augšā. Zāle pilna, viss notiek. Uzsākam dziesmu, bet pie pirmajām notīm pati dzirdu, ka mazliet šķībi dziedu, bet tikai mazliet netrāpu toni. Dāma pa kreisi arī velk šķībi, bet tās 2, kas pa labi - riktīgi šķērsām, pilnīgi nemuzikāli. Vārdu sakot mūsu rinda visu izgāž un dziesma, lāgā nesākusies, beidzas, jo kkas neiet. Visi raušamies nost no skatuves, pārējie koristi nikni, ka esam izblamējušies, un dāma no pirmās rindas, kas man reāli dzīvē blakus stāv, norāda uz mani, ka es esmu vainīgā. Jūtos baigi nepatiesi apvainota, jo manas blakusstāvētājas dziedāja vēl trakāk.