sapnī kas tik nenotiek...

[Andžons]

Andžonam sapnī bija mājiens nelīst ārā no savas komforta zonas. Pat ne meitenes dēļ.

Mja, mana komforta zona ir elle, jo visi velni pazīstami

[Camma]

Uzmetu aci televizoram - tā, garāmejot. A tur vakar vairākus indivīdus rādīja, kuri noindēti ar poloniju.

Esmu kaut kādā dzīvoklī un kaut kā saņemu informāciju, ka būs atombumbas mešana kaut kur. Izrādās, ka tas ''kaut kur'' ir bezmaz turpat pagalmā. Redzu nelielu ''sēni'' un priekšplānā divi kareivji - vīrietis un sieviete- sēž zemē. ''Sēne'' un viss putekļu mākonis pa gaisu, a šie abi sēž. Pavīd doma - ahā, tūlīt šie abi eksplodēs (jo tā taču jābūt, vai ne?). Eksplodē ar. A es saprotu, ka esmu saņēmusi baisu starojuma devu un tagad mirstu... Interesanta sajūta, varētu pat atbilst reālajai.

[Bobs]

Uzmetu aci televizoram - tā, garāmejot. A tur vakar vairākus indivīdus rādīja, kuri noindēti ar poloniju.

Esmu kaut kādā dzīvoklī un kaut kā saņemu informāciju, ka būs atombumbas mešana kaut kur. Izrādās, ka tas ''kaut kur'' ir bezmaz turpat pagalmā. Redzu nelielu ''sēni'' un priekšplānā divi kareivji - vīrietis un sieviete- sēž zemē. ''Sēne'' un viss putekļu mākonis pa gaisu, a šie abi sēž. Pavīd doma - ahā, tūlīt šie abi eksplodēs (jo tā taču jābūt, vai ne?). Eksplodē ar. A es saprotu, ka esmu saņēmusi baisu starojuma devu un tagad mirstu... Interesanta sajūta, varētu pat atbilst reālajai.

Tev gadienā nav obstruktīvā apnoja?

[Camma]

Nav vis! Tā ir pilnīgi citas kategorijas sajūta.

[Alstere]

Pasens sapnis. Man ir ap 100 gadu un tūlīt jāmirst. Tā sajūta ir neaprakstāma. Iespējams, ka līdzīga kā Cammai.

[reno]

Kaut kas obstruktīvs pagājušo nakti gaisā ir bijis.Vispār drausmīgi slikti gulēju, pamodos 2, 4, 7 cēlos. Visādi savā starpā nesaistīti pretīgi sapņi.
 Esmu savā gultā, vīrs kaut ko krāmē pa istabu, un es saprotu, ka man ir insults -mēģinu runāt un saukt, bet iznāk kaut kādi nesakarīgi īdieni. Rakstu uz papīra -to es varu -"es nevaru parunāt, izsauc ātros". Bet vīrs kaut ko krāmējas un čammājas. Es atgūstu spēju parunāt un kliedzu, ka vai nu nomiršu vai palikšu par kropli (tieši tāds vārds) un viņš būs vainīgs. Esmu noklunkurējusi lejā,istaba tumsā, bet nāk iekšā ātrie. Pa vidu kaut kas ar mammu, raudu, ka ja viņa būtu, tad gan mani glābtu

Tālākos murgus vairs neatceros -braukšana pārpildītā vilcienā, bandīts ar rungu iesit pa galvu meitenei, es mēģinu saukt palīgus utt.

[Alstere]

Man gan šonakt diezgan jautrs sapnis. Darbības vieta Francija, tā kā liela viesu māja, kur esmu, lai iepazītos ar potenciālo draugu. Sapņu vīrietis gan no vaiga, gan izturēšanās ziņā, bet, kad ierodos, vinš jau ieskatījies citā. Bet konkurente aizbrauc un viņš sāk pievērst uzmanību man. Lielā mīla uzreiz abiem (bez bučām un seksa). Tā nu tur kādas 2 dienas dzīvojamies, tad mums kopā ar karieti jābrauc prom un tad šķiršanās līdz rudenim (kāds gadalaiks bija, nezinu). Karote darvas medus mucā: attopos, ka neviens nezina, kur esmu, jo pat pazvanījusi neesmu. Saprotu, ka par mani traki uztraucas un esmu izsludināta meklēšanā. Atrodas telefons , bet normāli pazvanīt nevaru. Uzspiežu kaut kādu numuru, ko miglaini atceros un trāpu milicijas leitnantam Kovaļčukam. Viņš ir lietas kursā. Palūdzu, lai meklēšanu atceļ un visiem paziņo, ka esmu atradusies. Piezvana ļoti dusmīgs vecākais dēls (parasti mīļš un mierīgs). Taisnojos, ka man tā sanācis pirmo reizi mūžā un to taču var piedot. Dēls dusmīgs vēl aizvien un pieprasa atdot kravas auto piekabi, ko man esot iedevis (neko nebija devis). Kādu brīdi strīdamies par tēmu "deva - nedeva". Tā gribējās braukt tālāk ar karieti un sapņu vīrieti, bet pamodos ar lielu vēlēšanos sapni turpināt.

[Spārka]

Uzspiežu kaut kādu numuru, ko miglaini atceros un trāpu milicijas leitnantam Kovaļčukam. Viņš ir lietas kursā.

Leitnants Kovaļčuks, tas ir lieliski

[olgucis]

Sapnī pēkšņi uzzinu, ka manam vecam pielūdzējam meitai piedzimuši trīnīši. Tā, kā sakaidri zinu, ka šis vairs nav starp dzīvajiem nolemju noskaidrot, vai skuķim nav vajadzīga kāda palīdzība. Aizlaižu uz Ķengaragu, mājas vietā kaut kāda koka vienstāva -baraka, izskatās pēc zaldātu kazarmas. Eju iekšā, garš koridors, durvis uz abām pusēm, kā kopuškās. Man parāda kurā istabā dzīvo jaunā māmiņa. Ieeju iekšā, nu nekas dižs, liela istaba, tukša bērnu gultiņa, dažas rotaļlietas, skuķis nāk man pretī. Viņa liekas, domā, ka esmu no kāda laikraksta, runājam par dzīvi. Sarunas laikā gribētu uzprasīt sīkāk par viņas tēvu, vai par lietām, kas dzīvei būtu nepieciešamas. Bet tā arī neuzdrošinos. Kaut kāds sievišķis man iečukst ausī, - Neko viņiem nevajag, tāpat jau kaudzēm visa kā sadāvināts. Te mūsu saruna beidzās, bērnus tā arī neredzēju. Eju prom, atceros, koridors tāds noplucis, dēļu sienas, šur tur durvis pusvirus, aiz tām gultu rindas, viena otrai cieši blakus. Kad tieku ārā, beidzot ieelpoju svaigo gaisu - tur viss saules piepildīts, viss zied un zaļo. Vasara. Eju prom un esmu vieglā nesaprašanā, vai vispār kādam mana palīdzība būtu vajadzīga, varbūt vispār nav jēgas uzbāzties. Tā arī pamostos.

[olgucis]

droši vien sapnītim bija kāds sakars ar vēlu vakarā noskatīto "Krustēvu". Viss notika pagājušajā gadsimta 30 gados.  Mana ģimene varonīgi aizstāvēja savas tiesības un godu. Visapkārt notika šaušana, visi  ģērbti atbilstoši minētajam laikmetam. Mūsējie tā kā neko daudz nešāva, bet  visa pilsēta no tā baidījās. Atbraucām pie kādas nesenas mājas, kur nesen notika kārtējā razborka. Galvenais, ka sapnī man bija tāda noturīga sajūta, ka šai mājā es jau kādā sapnī esmu bijusi. Saku, ka jāpaskatās pagrabā. Ejam, kādam ir pat atslēgas. No otra stāva nokāpj kāds gangsteris, bet kad  redz mūsu grupu atgriežas atpakaļ - droši vien mums ir tiesības te atrasties. Pagrabā atrodas  ar putekļiem apklāta pagrīdes spēļu zāle, kaut kādi reklāmas prospekti pa grīdu. Meklējam kaut ko, kas attiecās uz mūsu ģimenes vēsturi. Pēkšņi gaitenī kaut kāds troksnis, izskrienam-  uz grīdas kāda vīrieša stāvs. Kad esam tuvāk - tas ir mans tēvs( kurs dzīvē jau labu laiku nav starp dzīvajiem). Mēs uz ceļiem viņam apkārt, es saku,- Papu, mēs tevi mīlam. Un te viņš nedaudz pagriež galvu un uzsmaida. Un viss, atkal beigas. Pamostos, un  tik forša sajūta, par to, ka sapnī biju pateikusi tos vārdus, kurus nekad neteicu viņam dzīvam esam, nu nebija ģimenē tāda paraduma. Kas zina, varbūt tagad viņš zina ;o) vai ne?

[ragana]

Itin bieži redzu, ka vecmamma nomirstot man atstājusi savas dārglietas (dzīvē gan nekā vairāk par zelta zobiem un laulības gredzenu nav bijis). Cilāju kārbiņas ar rotām un priecājos par skaistajiem violetajiem akmeņiem. Nomodā man tie tikai ar ametistiem saistās, taču sapnī tiem ir liela vērtība.

[reno]

Pilnā vilciena vagonā  es sēžu pie loga, daudzi stāv. Uz loga pusi laužas Saskaņas aktīviste ar tādiem kā kreppapīra reklāmas ruļļiem, ko grib laist ārā pa logu. Apkārtējie protestē, aktīviste laužas, līdz parādās vilciena kontroliere un novicina likumu grāmatu, ka tas ir aizliegts

[Broms]

Sapnī mostos un secinu, ka vēl neesmu atskaidrējies pēc pasākuma un braukt nevaru. Nu labi - duša, brokastis, pastaiga un būs jau labi.
Uzmetās kaut kāds čoms ar 0,5 citronu šņabi. Izdzeram to un es atkal puspālī. Esmu pārsteigts, ka no šitās homeopātiskās devas vispār var noreibt.
Man obligāti kaut kur bija jābrauc.  Esmu taču apsolījis. It kā jau ilgs laiks pagājis un varbūt varu stūrēt.
Braukāju apkārt un meklēju policistus, lai šie iedod iepūst. Gribu zināt  vai drīkstu braukt
Tā arī neatradu. Nu neko, jāiet matus apgriezt / kapēc - nezinu/. Sarunāju, ka manu mašīnu kaut kas aizdzīs līdz mājai. Pa vidu vēl staigāju un gribēju kādam naudu iedot. Neviens neņēma, jo ar tām monētām neesot ko iesākt. Bet bija sauja ar 1 un 2 eiro. Dažas dzeltenās monētas. Dīvainie cilvēki
Pēc tam ieraugu, ka blakus ir abas manas mašīnas. Kā? Ā, ar šito atbrauca pēc pirmās.
Bļin, nu nahren abas mašīnas ir te?!  Kā lai abas nogādā mājās?

Modinātājs zvana, mostos. Nu jau īstenībā.
Pirmā doma. Johaidī, es tak neesmu skaidrā, sieva jāved, hvz kur mašīnas. Nu sūdi, nu!
...pag... es tak nekodu. Vēl pēc pāris sekundēm saprotu, ka turpinājis piedalīties sapnī jau ar atvērtām acīm

[Mangusts]

Šonakt ar vīru bija paredzēts gājiens uz Metropolitēna operu. Nezin ko man vajadzēja tualetē un nezin kāpēc tās nebija operas namā, taču noteikti to vajadzēja apmeklēt un, tā kā manos sapņos tualete vienmēr ir kas neiedomājams, tur aizķēros ilgi - bija 3 kabīnes un katrā kādas problēmas. Beigās, kad pēc deguna pūderēšanas, tiku no turienes ārā, saņēmu no vīra piktu īsziņu - viņam mani apnicis gaidīt un viņš iet iekšā, lai daru ko gribu. Atceros, ka centos noskaidrot, kādas vietas mums ir, un, uz ko galu galā ejam, taču nesekmīgi, meklēju pa žaketes kabatām biļetes, bet tur atradu visādus citus papīrus, tikai ne tās. Nodomāju, ka bez biļetēm tā kā tā iekšā netikšu, tomēr mēģināju.
Izrādījās foajē vēl cilvēku pilns, paskatījos uz pulksteni - rādīja nedaudz pirms 19. Pie sevis nopukojos - šitā mani uzmest, kad vēl nemaz neko nekavēju. Tad kāpnēs cilvēki pašķīrās un turpat foajē sākās izrāde - maza meitene sāka pārcilāt rotaļlietas... ahā - laikam Riekstkodis. (zinu, ka Metropolitēnā ir tikai opera,  varbūt tas bija mājiens uz Hofmaņa stāstiem ). Nodomāju, ka paveicies redzēt to uz vietas nevis zālē [acīmredzot] uz ekrāna, tomēr nolēmu doties uz zāli un pameklēt vīru, kas veiksmīgi izdevās. Nezinu vai zālē vispār kas notika, jo tad devāmies uz citu gaiteni, kur bija izrādes turpinājums.

[Mangusts]

Šonakt grasījos cept vistu. Pēc receptes - jāietin mīklā, jāierok zemē un tad uguns jākur. Rezultātu nezinu, jo tiku tikai līdz bedre izrakšanai un mani sauca kkur braukt. Atceros, kā stāvēju vēl brīdi pie bedres ar vistu rokās, apsverot - varbūt pa fikso iemest tajā caurumā un tad, kad atgriezīšos, būs gatava...  tad - tomēr nebūs īsti labi, jo mīklā ta nepaspēšu ietīt... un ar vistu rokās devos mājās un domāju - lūk, paliksim bez pusdienām.