Man kkur jābrauc ar 35.busu. Grozos pieturā, uzpasēju, bet visu laiku nokavēju, jo vienu reizi buss mazliet pamainījis maršrutu, citu reizi es gaidīdama mazliet ateju nost no pieturas....vārdu sakot, ik reizi škrobe noskatos uz aizejošā busa pakaļu. Beigās izrādās, ka svētdienās tam ir cits numurs tadēļ skaidrs, kadēļ es netrāpu.
Pieturā ar mani kopā gaida arī citi cilvēki. Vienu brīdi sāku kko ņemties ar savu koferi. Tas man tāds interesants - kā pēc mugursomas principa muguras daļā metāla karkass un auduma priekšdaļu var salocīt tā, ka tukšā veidā koferis sanāk plakans kā mape, tikai, protams, liels, tāds kvadrātains. Pamanu, ka manas darbības pienācis vēro viens Komisāra Rekša aktieris, ne Tobiass Moretti (kas man patīk), bet tas nākamais - Alekss Brantners, kuru tēlo Gedeons Burkhards. Viņš pajautā, vai drīkst papētīt tuvāk manu koferi. Man kkur fiksi jāaizskrien un es pajautāju, kā viņu sauc (tēloju, jo patiesībā jau, protams, zinu, kas viņš ir!) - lai zinu, kam uzticu savu mantu. Uzreiz momentā saprotu, ka esmu nošāvusi greizi, jo viņš iekšēji tā kā apvainojas, ka es ko tādu jautāju - viņš taču ir slavens un pazīstams! Bet saka, ka zināmu apstākļu dēļ nevarot atklāt savu vārdu. Nu, neko, atstāju koferi un pati dodos kkur vēl prom.
Kad atgriežos, buss ir prom, Burkhards ir prom, mans koferis ir prom. Esmu škrobīga, ka šis iekārojis un savācis manu mantu, kkur eju, kko prašņāju, kko organizēju ar domu, ka viņam man kkas jākompensē.
