Ar vienu pazīstamu vīrieti kkur dodamies. Pa ceļam tā kā milzīga restorāna virtuve, visapkārt daudz, daudz lielu, baltu sķīvju, uz katra vistas vai zivs gabals. Mans pavadonis nokniebj pa gabaliņam te no viena, te no cita šķīvja. Gribu teikt, ka tas nav ok, bet man aŗī uznāk kārdinājums un sāku knakstīties. Šefpavārs pamana un uzkliedz mums, mēs laižamies prom, tomēr vēl šo to pamanāmies nočiept.
Tālāk sajūta, ka esam pāŗkāpuši likumu un par to draud cietums, mūs noteikti ķers policija. Tāda tā kā nolemtības, kā bezizejas sajūta, Aizejam, iekāpjam tramvajā, tas - pilnīgi tukšs, mēs esam vienīgie pasažieri. Pēc brīža iekāpj vel viens pāris, nāk un apsēžas tieši mums blakus. Es iekšēji piktojos, jo man riebjas tāds tuvums. Izrādās, tie ir civilā ģērbti policisti, un mēs tiekam arestēti. Mums no panadzēm noņem materiālu ekspertīzei. Pamanu, ka man zem viena naga mazliet melnumiņš, un es atvainojos poličiem par to, kko taisnojos, ka netīrs. Sajūta drausmīga, apzinoties, ka būs jāiet cietumā. Vīrietis policists saka, ka būsiet iespēja cietuma veikalā šo to nopirkt, bet es viņam saku, ka man jau nav un nebūs naudas. Un vēl baidos par vardarbību, kas tādās vietās valda