sapnī kas tik nenotiek...

[Krimsons]

Šīsnakts šausmas tomēr jāpieraksta

Zini, diezgan normāli priekš manis.
Pat samērā ikdienišķi.
Tu tiešām tās uztvēri kā šausmas?
 
Kas tad Tev parasti sapņos rādās?

[Bobs]

sapnis bija garš un, protams, bezsakarīgs, atceros tikai beidzamo fragmentu.
Mums mājās bija kkāds pusizjucis dīvāns un to vajadzēja aizvērt ciet (kā uz galda noliktu grāmatu apmēram). Kaut ko es tur virināju, vēl kāds man it kā palīdzēja, bet tad nezinu kādā veidā uz tā dīvāna pēkšņi gulēja neformālais premjera kandidāts U.P. (tas, kurš arhitekts). Tikai tāds drusku jaunāks. Mēs domājām - pofig, vērsim lēnām dīvānu ciet, gan jau viņš nepamodīsies. Sākām ciltāt dīvāna malu, U.P. pēkšņi pielec kājās (tā jautri, kā Misters Bīns) un saka : "Kur ir manas kotletes?" ....
...pamodos..

[nakata kngs]

Šīsnakts šausmas tomēr jāpieraksta, gulēt aizgāju ap 24, pēc stundas pamodos no tā, ka kliedzu, bet tomēr tikai
sapnī
 Man vajag pačurāt, kāpju lejā.
Laimīgā kārtā pamostos pati.

Lūk, tā sapņa autores vēlme pačurāt ir reālākais iemesls, kāpēc notika laimīgā pamošanās! 

[Broms]

Kaut kas iedeva man paturēt dīvainu pulksteni. Garš ektroniskais pulkstenis ar ļoti daudz cipariem - skaita gadus, mēnešus, nedēļas, dienas, stundas, sekundes. Paspēju  iedomāties, ka tas kaut kā ar manu dzīvi saistīts.
Uzreiz to pulksteni man rokām izrāva un teica kaut ko līdzīgu: "kā tas pie viņa nokļuvis?!"

Pirmais cipars bija 48. Uz kuru pusi skaitīja - nezinu

[olgucis]

Māsas skuķis agri no rīta ievēlās dzīvoklī ar kaut kādu filmēšanas grupu. Liekas, ka šie bija iecerējuši kaut kādu dokumentālu gabalu un viņai būtu jāsniedz intervija. Visi tādi pusaizmiguši, šama dusmīga, jo mēs neesot viņas brīdinājumu ņēmuši pa pilnu. Čerts, es vispār gulēju pa pliko un nevaru īsti atcerēties, kur drēbes noliktas. Visās istabās grozās džeki ar kamerām un prožektoriem, aptinu sev apkārt palagu un mēģinu kaut ko daudz maz sakarīgu uzvilkt mugurā. Puikām pofig, droši vien ne tik to vien savā darbā ir redzējuši. Paveras durvis, kur notiek filmēšana un es ieraugu, ka mans krūšturis tur karājās uz televizora. Khmmm, nu gribēja kaut ko no ikdienas dzīves filmēt, tā arī viņiem vajag. Ietinusies tai pašā palaga izeju uz lieveņa, tur arī čupiņa no filmētājiem. Man pienāk klāt režisors, tāda maza bērna augumā un pasaka, ka nākošo bildēs mani, būšot jāizstāsta, ko es par to māsas skuķi domāju un tamlīdzīgi. Es šam atbildu, ka tieši šai momentā man par viņu IR ko teikt, lai nešaubās ne mirkli. Un pateiktu arī, ja nepamostos.

[Luīze]

Paveras durvis, kur notiek filmēšana un es ieraugu, ka mans krūšturis tur karājās uz televizora.

Bet apenes - sarkanās apenes uz lampas bija???

[olgucis]

apeņu vispār nebija NEKUR!!! Tikai es pliks sievišķis palagā, pilna māja ar svešiem večiem, krūšturis  dīvainā kārtā uz TV istabā, kur vispār neko nevar mainīt, jo jau notika filmēšana ... un vēl saīdzis rada gabals, kuru ģimene nav atbilstoši sagaidījusi ... A ko, apenes uz lustras, tas ir obligāti?

[Minne]

... A ko, apenes uz lustras, tas ir obligāti?

Tikai tad, ja gribi pie turības tikt

[Samotrākes Nīke]

Olguc, tev zināšanai, mums vienkārši nesen čatā bija gara diskusija par Kundalini (laikam tak - es viņus abus ar Krimsonu jaucu) propagandēto ticējumu, ka Jaungada naktī sarkanas apenes uz lustras jāuzmet, ja grib nākamā gadā bagāts tapt

[olgucis]

Tā, atskaitos. Šonakt sapnī klīdu pa pilsētas dīvainām vietām- kādas daudzstāvu mājas bezgalīgo balkonu, iegriezos kaimiņienes dzīvoklī, tad apciemoju  pavecu trūcīgu tantuku ar mazbērniem un beidzot ienācu kādā aktu zālē, kur bija paredzēts kaut kas  svinīgs...
Te atklāju, ka kaut kur esmu atstājusi savu somu! Tāda melna, lakādas un garena. Nē, bez somas nevar - man tur identifikācijas karte, bankas kartes un kas tur vēl , jā - otiņas, dārgas ( man nekad somā nebija otiņu). Vienā vārdā, ar steigu prom no zāles un tad visi notikumi sāk ritinaties atpakaļ gaitā - steidzos pie tantuka... iespējams, ka soma palika pakārta uz krēsla. Bet nav. Atpakaļ ceļā  uzmanīgi apskatu apkārtni. Nekur nav. Tad atgriežos mājās. Trepju telpā notiek remonts - līmē tapetes,  jau piekārti plauktiņi, šur tur saliktas visādas smukum- lietiņas. Kā grāmatvedis, labi zinu, tādām atrakcijām mums naudas nav. Remonta večiem jautāju, kur jūs  ķērāt līdzekļus remonta pasākumiem? Šie man mierina - neesot būtiski. Te es pamostos un pirmā doma - protams, šamie būs somu atraduši!!!! Otra doma mazliet nomierināja - man taču nekad nav bijusi tāda formāta somas

[Samotrākes Nīke]

Vot šorīt man bij sapnis kā riktīgs trilleris. Vispār visi tie murgu sapņi man parasti rādās, kad es no rīta pēc kaķa pabarošanas atkal ieliekos gultā vēl drusku pagulēt. Varbūt es tos rīta sapņus vienkārši labāk atceros 
Tātad - es biju kopā ar sensenu bijušo džeku (viss vienkārši - viņš parādījās sapnī, jo savulaik mēs kopā gājām 18.novembra salūtu skatīties) kaut kādā smalkā pilī Francijā, kur viņš ir tāds kā saimniecības vadītājs, saplēsāmies, un viņš aizgāja, bet es izgāju dārzā. Un pēkšņi pilī baigais sprādziens un es zinu, ka tieši tajā zālē, kur pils īpašniece – veca dāma – sēdēja, tātad viņa beigta. Es pati nokrītu gar zemi un no dārza pa logiem redzu, kā pa pili šurī bandīti un visus, ko satiek, šauj nost. Es guļu un ceru, ka šie padomās, ka es jau beigta. Bandīti, tā kā notinās, es skrienu uz pili, domāju man jāatrod vecās kundzes sekretāre – pat zinu, ka viņa bija melnā sieviete. Ieskrienu bibliotēkā, bet tur uz grīdas pārogļojies sekretāres līķis. Te pie pils durvīm kāds zvana, eju otrā istabā skatīties – kurjers vecajai grāfienei kaut kādu antīku skapi atvedis. Es viņam māju, lai brauc prom ar savu skapi un franciski saucu – Non, non, tipa neņemšu pretī. Bet tā istaba tā kā stūrī un es pa otras puses logiem redzu bandītus, un viņi redz mani un smejas, un rāda, ka man tūliņ būs kirdik. Tad es metos ārā pie tā kurjera, no aizmugures pielieku viņam pie kakla kaut ko – neatceros, kas tas bija: nazis, pistole, kaut kas nekaitīgs tāpat pagrābts, lai tik viņu pabiedētu, un saku, lai lec mašīnā un ved mūs projām. Un tagadiņ mēs tajā piegādes busiņā traucamies prom, pāri tiltam un tunelī iekšā, un tas kurjers burķš (atceros pilnīgi precīzi, tad laikam arī latvietis pēkšņi izrādījies): dziesmā tak ir brauciet lēnām pār tiltu, bet tu man liec braukt ātri. Un te iezvanījās modinātājs 

[Minne]

  Par dziesmu "Brauciet lēnām pāŗ tiltu, draugi!"

[Mangusts]

Kultūras notikumiem bagāta nakts - apmeklēju (mēģināju apmeklēt ) divus koncertus.
Pirmais - kāda klasika. Pirms koncerta noteikti bija jāpārģērbjas, bet mājās nevaru paspēt, tāpēc kādam jāatved kleita. Protams, atvests ne tas ko lūdzu un tagad jāizdomā, kā sakombinēt atvesto (IRL šobrīd mājās neliela postremonta situācija, tā kā reizēm tiešām grūti atrast vajadzīgo).
Otrais (sapņa otrā sērija?) - mūziķis puisis no kādas no bijušās Dienvidslāvijas valstīm a la Gorans Bregovičs. Uz šo biļete tikai man, vīru neinteresē, taču piesakās pavadīt, jo lāgā nevar saprast, kur koncerts notiek. Adresē minēta Origo B ieeja, tāpēc dodamies uz turieni. Protams, paši atrast neko nevaram, tāpēc vaicājam pārdevējam, kurš arī lāgā nezina, tikai pamāj ar roku nenoteiktā virzienā - tas patālu, iepretim daudzdzīvokļu mājām.
Nu neko - klīstam tālāk, līdz iebrienam kādā vīna veikalā. Tur sāku pētīt glāzes, kaut ko pārvietot, bet piesteidzas pārdevējs un sāk stāstīt, ka visu daru aplami un skaidro, kā vajag ... Neklausos, kā tad pareizi, bet attopos pavaicāt par to B ieeju, uz ko saņemu jautājumu, vai mēs piederot pie reiva kultūras. Nē, bet mums uz koncertu... Izrādās, par koncertu puisis arī zina un gatavs parādīt ceļu. Vīru atstāju veikalā un cilpoju līdzi jaunatrastajam gidam. Pēdējā brīdī atjēdzos, ka biļetes pie vīra, tad nu viņš tās izmet man pa logu. Tieku aizvesta līdz tā kā sprādzienā, kā ugunsgrēkā bojātai ieapaļai  vairākstāvu ēkai (nedaudz līdzinājās Jūras pērlei) un no augšējā tagad jātiek līdz pirmajam stāvam caur gruvešiem, kur vietām pārsegumi pielaboti ar skaidu plāksnēm... dzirdama mūzika - vismaz dodamies pareizā virzienā. Pirmais stāvs nemaz vairs neizskatās pēc grausta - gaišas plašas telpas, kur iekārtotas tādas kā radošās darbnīcas un aiz stikla durvīm kafejnīca ar galdiņiem un dīvāniem, kur arī notiek koncerts. Cilvēku pamaz (varbūt arī grūtības atrast B ieeju ) Redzama arī meklētā ieeja no pirmā stāva. Dodu būdīgam tipam apsargam-kontrolierim biļeti, nosakot, ka cerams der, jo izrādās biļete ir samirkusi un ieplēsta, taču tieku ielaista bet mans pavadonis pirms manis iešmauc pa zaķi. Vēl ieskatos pulkstenī - izrādās, ka nokavējusi esmu tikai nepilnas 15 min.

[Spārka]

Neko interesantu nevaru pastāstīt.
Tikai brīvdabas zoodārzā ļoooti gribēju nozagt melnu karakula jēriņu, tādu, dūres lielumā.

[ragana]

... dzirdama mūzika -

Nez kas bija mūzika patiesībā?