Nezinu kā, bet biju iepazinusies ar princi Čārlzu, jaunāks gan bija, un par sievu sapnī nekas nebija minēts. Kopā ar vēl kādiem karaliskajiem ļaužiem gājām uz kafejnīcu. Viņam bija rozā krekls. Sēdējām pie apaļa galdiņa, gaidījām, kad atnesīs ēdienkarti. Es gan mēģināju stāstīt, ka es meitene vienkārša, galīgi neesmu no viņa loka, bet viņš saņēma manu roku, pieliecās un vilka mani tuvāk. Es teicu - trakais, kaut kādi paparaci nobildēs, būs tev nepatikšanas! Un man galīgi negribas, lai mani pa avīzēm izvazā.
Čārlzam bija fantastiski patīkamas smaržas. [Tagad aromātu neatceros, bet sapnī nevarēju vien izsmaržoties.]
Vēlāk gājām uz citu kafejnīcu, pa ceļam mūs izšķīra, un es sēdēju pie viena galdiņa ar divām karaliskajām dāmām (nezinu, kas viņas bija). Jautāja man, kādus augsta līmeņa cilvēkus es pazīstu. Teicu, ka labākajā gadījumā es kādu laba līmeņa arhitektu pazīstu.
Bet neko ēdamu tā arī mums neatnesa nevienā kafejnīcā.
Gājām pa ielu, - tāda kā Matīsa iela, ne pārāk augstām mājām, saulaina, bruģim pa vidu sliedes. Saprotu, ka es varu mainīt visu pasauli. Saku - skatieties, tūlīt sliedes būs sarkanas. Skatos uz sliedēm, mēģinu iedomāties, vizualizēt, ka tās ir sarkanas, un sliedes pamazām sāk kvēlot kā uzkarsētas, labās puses sliede pirmā, tā man tuvāk, otra lēnāk. Skatos, kā ielas vidū stiepjas kvēlojošas sliedes, un domāju, ka es taču varu mainīt arī cilvēkus, lai viņi nebūtu noziedznieki un ļauni pret citiem.
(Bet tās smaržas bija fantastiskas...)
