Tukšā vēdera uz nakti murgs - citi saka, ka pēc pieēšanās rādās murgi, man diemžēl ir otrādi. Sapnis bija garš un patiešām murgains, atstāstīšu tikai spilgtākās detaļas. Es un manas vidusskolas draudzenes, ar kurām mēs joprojām uzturam sakarus, kaut 3 no piecām dzīvo ārzemēs, esam kaut kādā lielpilsētā un kaut kur baigi dodamies, ieejam tādā lielā ēkā - faktiski debesskrāpī, kas vidū ir bez stāviem - tāda milzīga vertikāla caurule, kurai gar sienu spirālveidā vijas pakāpieni, kas izskatās pēc ziedlapiņām - cits garāks, cits pavisam mazs, pārklāti ar pūkainu bēšīgu audumu, bet visi tādā izmērā, ka es saprotu, ka es tak agri vai vēlu uz tādiem nenoturēšos un nokritīšu. Saku: meitenes, es uz šitiem nekāpšu! Viņas: labi, labi, mēs tik gribējām tev parādīt - sekoja nekad nedzirdēts vārds, ko tagad neatceros, bet saprotu, ka tas ir kaut kas virs tā debesskrāpja piekārts. Vēl man tajā sapnī saplīsa zābaki (kurus realitātē es jau pavasarī izmetu) un es domāju - kruta, nopirkšu sev tajās ārzemēs jaunus foršus. Tad izrādījās, ka tā draudzene, kas dzīvo Briselē, tagad ir pārvākusies uz kādu dīvainu vietu Velsā, dubultnosaukums - kaut kāds Šeng-Šang vai tamlīdzīgi, un es tagad meklēju Anglijas kartē to pilsētu un purpinu - nu kurš kartē sauszemi zīmē zilā krāsā, jo Anglija uz kartes bija tumši zilā krāsā izzīmēta un apkārt jūra kā balts laukums.
