Biju kopā ar māsīcu LIDLā, – neliels veikaliņš, patumšs, ejas šauras. Lieku pirkumus groziņā, mums pa priekšu lēnām iet divas dūšigas tantes, pļāpā, pa plauktiem krāmējas. Mēs viņām garām netiekam, nākas arī vilkties. Vienā eju krustojumā izdodas viņas apdzīt, ejam tālāk, ņemam pirkumus. Atceros krēmsieriņus, kantainus, ar zaļu etiķeti, par 36 centiem.
Tās abas tagad min mums uz papēžiem, palaikam pagrūstot ar groziņu. Pie kases samaksāju par manām un māsīcas precēm, salieku maisiņā. Daudz nav, tāds pusmaisiņš. Aiz kasēm viena pasirma kundze ar pelēkiem, pussirmiem ilgviļņainiem patiem man prasa dziednieka telefona numuru. Kamēr meklēju pa kabatām, viņa saka, ka aiznesīšot manu maisiņu uz mašīnu, pagriežas un aiziet. Cilvēku padaudz, es muguru redzu, un tad vairs neredzu. Saprotu, ka es viņu nepazīstu, bet viņa ir smuki nospērusi visus mūsu iepirkumus un ka maisiņā palika arī mans telefons. Pastaigāju, bet to kundzi vairs neredzu. Domāju, ka kaut kā stulbi sanāca, māsīcas pirkumi arī tur bija. Zvanu no otra telefona, lai nobloķē to nozagto telefonu. Man atbild: – Nesatraucieties, jums tāpat tur kontā nekā nav!
Stāvu un domāju, ka man taču tur kredītlīnija.
Sēdāmies mašīnā un braucām projām pa ceļu uz kalna kores.
[Koroče - uz LIDLu es nebraukšu!
]
