Eju pa ielu, pie mazas guļbaļķu mājiņas ar sētu meistars remontē pastkasti. Man jāuzlīmē adrese, bet pastkaste ieliecas un līmējamās strēmeles vidus paliek gaisā. Plēšu nost, lai pārlīmētu, bet uzlīme saplīst kā papīrs. Saku, ka sameklēšu baltu papīru, ko uzlīmēt vietā un eju meklēt papīru. Pārskatu visādas avīses, lapas, bet visur vai nu par maz, saburzīts vai apdrukāts, baltu laukumu neatrodu.
Satieku kursabiedrus, kas gājuši pārgājienā. Esam nonākuši Rīgas centrā, jau vakars, piedāvāju ieiet manā bijušajā darbavietā padzert tēju. Durvis ir vaļā, ieejam, parādu, kur virtuvīte, kur var tēju uzvārīt. Apstaigāju telpas. Otrajā stāvā tāda kā izstāde, kā tirgus - salikti galdiņi, kur pie katra meitenes gatavo auduma pušķus, lakatiņus, visādas rotas. Gatavās sakārtas uz stendiem virs galdiņa. Pilna telpa ar tādiem galdiņiem un stendiem. No rīta esot jābūt visam gatavam, skaidrs, ka nakšņos, tātad ārdurvis nebūs slēgtas, mēs ar savu baru ārā tiksim. Eju pa pimo stāvu, tur zāle ar vismaz trīsmetrīgu galdu, ar saliktiem šķīvjiem un vidū gandrīz kalns ar uzkodām. Saprotu, ka rīt 11.00 būs kaut kāds tusiņš, bet galds sakārtots jau vakarā. Durvju nekur nav, telpas viena aiz otras, noslēgt nevaru. Aizeju pie saviem kursabiedriem, kas jau paklīduši pa telpām, sēž bariņos un pļāpā, saku visiem, ko satieku, ka galdu aiztikt nedrīkst, tas nav mums.
Eju pa kabinetiem, meklēju baltu papīru, bet neatrodu nevienu pietiekami lielu strēmeli. Kaut ko beidzot atrodu, saprotu, ka jau vēls, viņi gaida. Eju pie pastkastes līmētāja. Atrodu, salīmēju, kā vajag, un skrienu atpakaļ uz darbavietu. Ieeju, tauta tusē pa bariņiem, ieeju zālē un skatos, ka (protams!) galds norīts, pustukši šķīvji stāv. Panikā mēģinu izdomāt, kura no darbiniecēm galdu organizējusi. Zvanu vienai, otrai, neviena neceļ, sazvanīt nevaru.
Kā kursabiedrus aizvadīju, neatceros. Ir 8 no rīta, turpinu zvanīt, jo saprotu, ka jāpaspēj atvest un salikt jaunu ēdienu. Saku, ka samaksāšu par zaudējumu. Esmu satikusi divas dāmas – viena no darba, kas organizējusi mielastu, otra bijusī klasesbiedrene, kas lidzīgā jomā strādā. Sēžam ielas kafejnīcā pie galdiņa. Darbavietas dāma saka, ka summa ir 750 eiro. Domāju, ka padaudz, bet skaitu piecdesmitniekus. trīsreiz sajūk, beidzot saskaitu. Klasesbiedrene saka, ka viņai arī 750, tā ir summa, kas katrai pienākas. Domāju, ka to nu es vairs nevaru atļauties, un ka par daudz izklausās tam, kas tur bija, vispār diez vai vairāk par 500 tas galds izmaksājis.
