Ejam trijatā pa ielu – es, meitene un puisis (ap 25) nepazīstu, bet esam kopā. Skatāmies vitrīnas, ieejam telpās, kā veikaliņos, kaut kādi tekstilizstrādājumi, bet viss izskatās mazliet dīvains. Tā īsti nesaprotu, vai esmu paralēlajā realitātē vai citā laikā, bet saprotu, ka cilvēki mūs neredz. Atklāju, ka ja piespiež zem zoda, tad var tajā laikā "nostabilizēties" - vispirms apkārtne kļūst strīpaina, kā kad kadri saiet kopā, tad saliekas kontrastainākā un krasainākā attēlā. Uzreiz nesanāk, bet dabūju pilno bildi - tātad mēs tajā universā esam stabili iegājuši.
Domājam, ka kaut kas jāapēd, ieejam tā kā bārā, kā kafejnīcā. Telpa maza, gar sienu lete, pretī kādi trīs galdiņi, vēl viens galdiņš letes galā. Patumšs, koka apdare.
Skatāmies ēdienkartē - tur trīs veidu dīvainas desas (bildē vienkārši nogriezts žāvētas vai vārītās desas gabals ar visu "ādu" un mērci), kaut kādas bulciņas. Būdīgs vīrs aiz letes, vēl pāris cilvēku. Tie mums uzmanību nepievērš. Pie letes atveru ēdienkarti un rādu, ka mums vajag šīs desas. Vīrs aiz letes izskatās pārbijies. Es jautāju, vai viņš mani dzird? Dzirdot, bet es runājot tā ļoti lēnu un izstiepti. Tikai viņš mani neredzot. Šķiet, teicu, ka tas tāpēc, ka mēs esam no cita laika. Prasu trīs porcijas desas, viņš nogriež vienu gabalu, ieliek salvetē un iedod man rokā. Bulciņas arī pasūtīju. Gribu kafiju, skatos ēdienkartē, ka kafija "Amanda" maksā 44. Tik dārgu negribu. Jautāju, vai viņam ir parasta automāta kafija, skatos, bet automātu neredzu pārdevējam aiz muguras, un viņš izskatās nobijies. Verot ciet ēdienkarti, nejauši pieskaros pārdevēja rokai, viņš atraujas, ka viņam mans pieskāriens sāp. Atmetu ar roku tai kafijai. Saprotu, ka mūsu nauda ir pie tā mūsu puiša, bet viņš ir pagājis nostāk, tur vēl ir kāpnes uz augšu. Saucu, lai nāk samaksāt. Tikmēr eju uz stūra galdiņu, kas uz maza paaugstinājuma, ar desu rokā. No letes gala paņemu apakštasītes, bet tās ir krietni slapjas pēc mazgāšanas. Nopurinu ūdeni un paņemu trīs - negrauzīsim taču to desu no gala, kaut kā sadalīsim.
Kamēr lieku tasītes un desu uz galda, pienāk pasīks vīrietis – no tā pāra, kas arī bija kafejnīcā – arī bailīgs, viņš paņemšot savas atslēgas, kas stāv uz palodzes blakus galdiņam, bet tāds raustīgs, ka tik kādam no mums nepieskartos. Kaut kā viņi visi no mums baidās.
[Bet kā parasti - modinātājs un nevarēšana piefiksēt tūlīt pēc pamošanās, dara savu. Tur vēl bija visādi notikumi.]