Aizbraucu uz dzīvokli, ko noīrēju kaut kad pirms mēneša [citā sapnī]. Tā īsti neatceros, kāda man bija doma, to darot. Atslēdzu abas durvis, ieeju. Virtuvē nolaistas žalūzijas, nodomāju, ka, jā, es nolaidu, lai pārāk viss neizbalē saulē. Dzīvoklī krēsla, bet gaismu neieslēdzu. Istabas tukšas, uz grīdas divi palieli podi ar istabas augiem. Nodomāju, ka jāaplej taču, sen neesmu bijusi, izskatās, ka zeme sausa. Ieeju trešajā istabā, tur arī gandrīz tumsa, bet ir istabas vidū dīvains galds. Pēkšņi dzirdu krācienu. Paskatos pa kreisi krāciena virzienā – tumšajā stūrī aiz galda uz sienas var redzēt pēdu ēnu – tur kaut kāds vīrišķis guļ uz gara sola un krāc. Secinu, ka saimniece ir kādam iedevusi atslēgas, kā gan citādi tur kāds var gulēt, un ātri taisos projām. Aizslēdzu gan tikai ārējās durvis, lai ar troksni nepamodinātu. Eju pa kāpnēm un pēc tam pa ielu, telefonā meklējot Olgas numuru – jāpiezvana un jānoskaidro kas tas par tipu dzīvoklī, ko īrēju es. Atrast grūti, rokās sīpolloki un salātu bunte, tie traucē, un numurs jāmeklē kaut kādā čatā, jo nez kāpēc neesmu saimnieci ierakstījusi kontaktos.
Apstājos pirms šķērsot ielu, līdz ar mani kādi padsmit cilvēki sastājušies. Asfalts slapjš, pēc lietus, jau tumšs, spīd ielu apgaismojums - nu pilnīgs decembris bez sniega. Pārejam ielu visi reizē, ejot joprojām telefonā meklēju Olgas numuru, kas nu jau izskatās kā kaut kāda spēlīte. Pielieku soli, lai nav jāiet kopā ar pārējo baru un aizeju pa priekšu. [Vieta – reāla iela un reāls krustojums].
