Šonakt bija sapnis par kurā notiekušo vēl tagad jūtu vainas sajūtu, gribas ko labot, vērst par labu, bet nav iespējams, jo esmu pamodusies un tas ir bijis tikai sapnis.
Ar meitu esam kaut kādā lielveikala ēkā, kur man konsultācija ar banku kredīta jautājumā. Pēc konsultācijas meita ierosina pastaigāt pa veikalu, jo nepieciešama kleita izlaidumam. Staigājam, viņa piemēra, bet nekas neder. Tad iekāpjam liftā, kas izrādās kaut kāds ātrgaitas. (vēl tagad jūtu, ka atrodos tādā kā bezsvara stāvoklī). Izkāpjam no lifta un esam kaut kādā pilsētā - rūpnieciskā rajonā. Izrādās - Krievijā. Lai tiktu atpakaļ, jāiet diezgan tālu līdz tiltam (tilts tāds kā Kuldīgā) un tas jāšķērso. Saprotu, ka esam briesmās, jo nav ne pases, nedz vīzas, nedz naudas. Nekā. Un tā ir ienaidnieku zeme. Ejam. Meita tā kā saniķojas un atpaliek. Es nonāku pie tilta un izrādās, ka ik dienu, reizi stundā, skrienot pāri tiltam var tikt pāri robežai. Kaut kā uzraušos un barā ar citiem skrienu un pārskrienu pāri. Esmu drošībā. Bet tad saprotu, ka meita palikusi tur. Viena. Briesmās. Un nezinu vai viņa sapratīs kas jādara, vai tiks drošībā.
Pamodos. Un jūtos briesmīgi, jo esmu kaut kā nodevusi pati savu bērnu.
