Es ar bijušo studiju biedru (nekādu savstarpēju simpātiju nebija) pastaigājāmies pa tiltiem. Tilti bija sabūvēti viens blakus otram, paralēli. No viena tilta lecam pāri uz nākamo, beidzamais bija kā šūpuļtīkls. Un abi sajutām kko kopīgu šajā nodarbē.
Otrs sižets - gulēju mājā, guļamistabā. Atvēru acis un blāvā rīta gaismā, kad sniegains un apmācies, pa logu redzēju tumšu virpuļvētras piltuvi pavisam tuvu. Nezināju, ko iesākt, cerēju, ka paies garām, bet tajā pašā laikā apzinājos, ka tas ir neiespējami, būšu epicentra. Mēģināju modelēt, kas varētu notikt, varbūt man jāslēpjas zem stiprām durvju ailām, varbūt zem mēbelēm kā zemestrīces gadījumā? Varbūt jāmūk no mājas laukā? Bet tad mani varētu nez kur aiznest pa gaisu un nosist, kaut kur metot pret zemi.
Izlēmu palikt gultā. Sajutu šausmīgu vēju, ar šausmīgu spēku man pāri tika pūsts sniegs, kā trakā putenī, bet daudzreiz spēcīgāk. Turējos gultā un cerēju, ka noturēšos, ka nenotiks nekas briesmīgs. Pa gaisu lidoja kaut kādi priekšmeti. Kad viss norimās, konstatēju, ka māja noturējusies, bet apjumtā terase aiznesta pa tīro.
Dīvaini tie sapņi, kad ķermeniski esot mierā, piedzīvo pilnīgi reālas sajūtas