Es šonakt plānoju slepkavību.
Biju ciemos pie vecākiem, pēkšņi pagalmā iebrauc baikeru banda. Māmuķis mani dzen no mājas laukā, jo, redz, viņa jaunībā ar bandas vadoni sagrēkojusi un šis esot mans īstais tēvs. Par to neviens neko nezinot un baikeris būšot nikns, ka māmuķis manu eksistenci no manis slēpis - visādi varot sanākt. Man spuras gaisā - kā šitā drīkst! Atrodu zobenu un iešu baikeri slaktēt. Baikeru banda savākušies kaimiņu mājā, sēž pie pilniem galdiem (ne te kāzas, ne te bēres, ne te dzimšanas dienu svin). Ierodos es un pieprasu, lai man padod priekšā to maitu, kas manu māmuķi pavedis jaunībā. Man "padod priekšā" nepareizo, kuru atpazīstu kā savu pusbrāli. Saniknojos vēl vairāk, ka mani par muļķi uzskata, un eju meklēt īsto vainīgo... Eh, neatradu, pamodos...
Ā, un visas sarunas sapnī notika angļu valodā, jo baikeri nebija vietējie (kaut kādi norvēģi vai zviedri).