Komēdijfilmas

[j]

Nu no latviešu filmām vēl "Mans draugs nenopietns cilvēks". Nav jau plika komēdija, bet pietiekami daudz tās elementu. Vispār jau mākslas darbu (filmu, izrāžu, lugu etc.) likšana kastītēs tā īsti nesanāk, katrā labā ir kaut kas no komēdijas un traģēdijas, kā jau dzīvē

[Džesika]

Stingras žanru robežas, protams, nevar novilkt. Atceros, kā es savulaik par Poškus it kā dokumentālo filmu "Bet stunda nāk" (par diviem jancīgiem sektantu sludinātājiem) smējos tā, ka asaras pār vaigiem lija. Es nebūt nemēdzu zoboties par citu reliģiskajām jūtām, bet tie jampampi bija tik amizanti!
Bet plašais komēdiju klāsts priecē. Der visādām gaumēm un noskaņojumiem.
Jā, vēl atcerējos vecu seriālu "In loving memory" (par tanti un viņas brāļadēlu, kuriem bija apbedīšanas bizness). Tas arī bija tīri uzjautrinošs.

[baaciens]

Komēdija, manuprāt, ir visspecifiskākais žanrs ... Filma, kas definēta kā komēdija, var izraisīt ārkārtīgi dažādu emociju gammu...

Komēdija ir tas, ar ko visvieglāk "nošaut garām" ...

Piemēram, ja skatās uz te minētajām filmām, tad teikšu, ka true detective ir visnotaļ specifiska gaume.... Nē, tas nav pārmetums 
Komēdija ir tas žanrs, kuras veiksme vai neveiksme ir atkarīga no skatītāja noskaņojuma ...

Piemēram, Bridžita Džounsa 1 man nenormāli patika, bet tas bija tikai pirmo reizi skatoties ...  Paģiras patika, bet tikai pirmā daļa.
Volstrītas vilks, kas tiek iekļauta komēdiju kategorijā - pilnīgs mēsls; Love actually skatījos, kā kaut ko drausmīgu, bet iznākot no kino pagāja dažas stundas un bija skaidrs - šis būs jāskatās vēl
Tikko apskatījos, ka "Sātans valkā Pradu" ir pie komēdijām. Man patika, bet vai komēdija?
Neaizskaramie - viena no labākajām, bet nav klasiska komēdija.
Pusnakts Parīzē ir OK, bet spēju noskatīties tikai ar otro reizi.
Game Plan - patika, bet tā vairāk bērniem.
Hitch - patika, bet tā tāda senāka
Proposal - patika, bet tā velk uz romantisku komēdiju.
Pretty woman - klasika.
Hot fuzz - vispār šīs idiotiskās man nepatīk, taču neskatoties, ka kinoteātrī šausminājos, izejot no tā secināju, ka biju arī izsmējusies ... (tāds melnais humoriņš).
My life in ruins - paviegla, tāpat kā The Holidays

[true detective]

tad teikšu, ka true detective ir visnotaļ specifiska gaume....

tāpēc rakstīju, ka manis nosauktās ir "na ļubiteļa", nosaucu tieši šīs, jo tās atšķiras no katru gadu uzražotām, vienādām romantiskām vai vienkārši padebīlām komēdijām a ļa amerikāņu pīrāga stilā vai sandlera, anistones utml komēdijas.

atcerējos Madonnas bijušā Guy Ritchie komēdijas Lock, Stock and Two smoking barrels, Snatch, arī manuprāt skatāmas.

[baaciens]

Jā, jau vakar, kad izlasīju par Happy go Lucky, nodomāju - specifiski ...

Bet tas nebūt nenozīmē, ka slikti ....

Es laikam esmu detektīvu un spriedzes filmu mīļotājs, tāpēc  man ar komēdijām ir švaki - tās tiešām pēc noskaņojuma ... vienā dienā var izsmieties, otrā kretinē ....

Limuzīns un Mans draugs  - vienmēr ārpus konkurences ....

[Džesika]

Es arī biju uz detektīviem metusies, bet šobrīd gribas kaut ko ļiriskāku.

[Džesika]

Noskatījos franču komēdiju "Polete"/Paulette. Nešpetnā veča Polete dzīvo noplukušā daudzstāvenē un necieš melnos, tai skaitā savu znotu un mazdēlu. Kad Poletei par parādiem apķīlā dzīvokļa iekārtu, viņa nolemj savus pieticīgos iernākumus papildināt, ne vairāk un ne mazāk kā tirgojot narkotikas. Polete izrādās apsviedīga tirgone, bizness plaukst un zeļ, bet rodas arī dažādi sarežģījumi...
Patika. Asprātīga, un labi piemeklēts aktieru sastāvs.

[Anete Goba]

Franchi jau vispaar ir komeediju meistari.

[Samotrākes Nīke]

Tipiskās amurikāņu komēdijas man dziļi riebst -- visi tie Borati, resnie profesori un amerikāņu pīrāgi, brr! Ja kas, vēlreiz uzsveru, ka te pietrūkst vemjošā smailija.
Britu melnais humors man iet uz urrā, ar krievu humoru ir dažādi -- Greizais spogulis un Comedy Club pārsvarā ok, naša russia ilgi skatīties nevarēju.
Paldies par Pusnakts Parīzē ieteikšanu -- man patīk Owen Wilson (pareizāk sakot, viņa lauztais deguns), bet es domāju, ka šī ir parasta romantiskā komēdija un neskatījos, bet ja viņš tur aizklīst pagātnē, tad būs jānoskatās.   

[Anete Goba]

Pusnakts Pariizee neuztveru kaa komeediju, nekas dizhi smiekliigs man tur nelikaas, filmu var skatiities, taa nekas.
A Borats nav amurikaanis, bet gan anglis, un tie joki galiigi nav amerikaaniski truli par neko, bet par lietu.

[hm@]

Džesika, paldies tev par Cik svarīgi būt nopietnam, nemaz nezināju, ka Fērts piedalījies šādā jaukā iefilmējumā. Pati Vailda luga man mīļa kopš bērnības, kad Āboliņš un Spanovskis beidza Konservatoriju un šis bija viņu kursa diplomdarbs, pasakaini smieklīgā i iestudējumā:)

[Džesika]

pasakaini smieklīgā i iestudējumā:)

Šķiet, vajadzētu būt arī ierakstam.

[Anete Goba]

Es arii atceros to izraadi un Spanovska un Aabolinja azartisko speeli. Kad Spanovskis nomira, pie sevis noraudaaju, un tieshi to izraadi atcereejos, kur vinji kaa jauni puishi njeemaas. Kaa skrien laiks, tikko jauns, aizrautiigs puisis, un te peekshnji vairs nav, dziive viens mirklis.

[Samotrākes Nīke]

A Borats nav amurikaanis, bet gan anglis, un tie joki galiigi nav amerikaaniski truli par neko, bet par lietu.

Tiešām? Man pietika ar viņa peldkostīmu, lai saprastu, ka šito murgu es neskatīšos. Gribat teikt, ka filma tomēr ir saturīga un man vajadzētu sevi pārvarēt un tomēr to noskatīties?  [size=78%]  [/size]

[Mangusts]

Saturīga, varbūt nē, bet par amerikāņu "vērtībām" paņirgājas ne pa jokam... Sen skatījos, bet joprojām atceros kā Borats wannabe smalkajās vakariņās ieaicināja prostitūtu... kā saimnieki centās saglabāt seju un smalkumu, bet liekulība pa visām vīlēm līda... sāls Boratā tajā, ka neviens tā kā nezina, ka viņu nes cauri, kā filmējot ar slēpto kameru... Bet stulbību arī gana, lai gan iespējams stulbi šķiet tādēļ, ka grūti pieņemt, ka cilvēki tiešām mēdz būt tik... stulbi. Brīžiem pamācoši,  bet pie saviem favorītiem šo neliktu.

Man patīk tādas nedaudz histēriskas, vai, komēdijas, tāpēc arī pirmā, kas ienāca prātā bija Dievi laikam sajukuši prātā - tur tās sižeta līnijas vijas un krustojas... Arī otrā daļa bija tā nekas, bet vairs nebija tās svaiguma sajūtas.

Kusturicas Melnais kaķis, baltais kaķis arī manu komēdiju topā.

Vēl no komēdijām iesaku vecum veco (un jau citā diskusijā minēto) Arsēns un vecas mežģīnes. Kerija Granta ģīmis vien reizēm ko vērts. Zinu, ka kādreiz Dailē bija arī izrāde, bet to neredzēju.

Un man patīk vecās romantiskās komēdijas, piemēram, Kā nozagt miljonu.