Kaķaprāt...

[Camma]

Interesanti, ko tie kaķi domā, kad ķeksē krimšus no bļodiņas ārā uz grīdas un tad pa vienam uzlasa? Varētu būt neērti no bļodas ēst? Bet tak nebēršu krimšus klājienā pa visu ķēķa grīdu! Nez, citi ēd no bļodas, tik Melānija un Joda niekojas... Tā, atkal tas sātana kaķis ielīdis uz ogļu maisiem, pēcāk līdīs dirnēt uz lielā krēsla atzveltnes. Ko nu izškicosi, ielīdīs atkal. Johaidī, kurš tur atkal gāž logu laukā? Tikko izlaidu - jau atkal iekšā vajag! Bļin, nu nevarēji uzreiz nākt laukā, kamēr Punktiņu iekšā laidu? Sēdi tagad un pagaidi. Aha, gaidīs gan, piemauros puspasauli un miera tāpat nebūs. Nāc, izlaidīšu...
Zaraza! Nelaid nagus kājās! Ievilkies klēpī - uzvedies godīgi! Un nekāp uz rīkles! Es aiz tevis monitoru neredzu! Nu svempies augstāk, vai ej uz atzveltnes! Eu, ielej minkiem svaigu ūdeni! Un izlaid Džedaju - vai tad nedzirdi, kā mauro? Un nedod šķiņķa ādiņas kaķiem - viņi tās neēd, bet izvazā pa ķēķi un es pēc tam uz viņām nosisties varu! Jā, mrjā! Nu vot nevar te. Te jau ir aizņemts. Ak tomēr mrjā... Nu tad nāc otrā pusē, aha, šiten. Nu iekārtojies... Rādi redzēt savu pakakli... Atkal ar kaimiņu kāvies?... Koa? Sieru? Nē, sieru arī nedod visiem. Nu nēēd viņi to klīsteri. Teicu, vajag čedaru ņemt, a tu - krievijas, krievijas, vot tagad pats arī ķērnājies.
Cammas monologs 10 minūtēs (izteikts skaļi)

[tuk]

...un par garlaicību sūdzēties nenākas.

[Pūka]

Camma , tu esi dieviete! Kaut kas absolūti pozitīvs un nesamocīts ir tāds retums mūsdienās! To es par taviem tekstiem.


 Un tajā pašā laikā tev ir izdevies izvairīties no "agresīvā" pozitīvisma, kas tagad arī ir ļoti populārs! (Vienmēr jādomā labas domas, katru dienu atrodiet desmit labas lietas, bla, bla, bla...)

[Camma]

Kāds tur agresīvais pozitīvisms? Vienkārši tā ir. Nekas supersarežģīts. Te tak daudzi ar saviem kaķiem un suņiem runājas, tikai atzīties kautrējas.

[Pūka]

Visi runājās, bet tik jauki izstāstīt ne visiem sanāk. Un tas agresīvais, mākslotais pozitīvisms tavos tekstos NAV. Nu tā viegli un dabiski tev sanāk...

[Camma]

Domāju, ka katrā no mums sēž apslēpts talants. Vai vismaz ir pieredze ar saviem mājmīļumiem. Vajag tik rakt.
Nu piemēram, vāru skābu kāpostu zupu un prātā nāk pastāsts iz dziļas bērnības par skopo saimnieci vai nosalušo kaķīti...
Laukos skābu kāpostu zupu vāra tad, kad kāpostu raža novākta un kāposti ieskābuši - t.i., kad ir auksts. Zupa parasti ir sātīga un gaļa netiek taupīta. Vēl jo vairāk, ka lauciniekiem darbi visu dienu pa āru un ne jau pildspalvu dancinot. Tā nu vienā reizē no meža darbiem braucot visa brandža tiek ieaicināta vakariņās, bet saimnieks tā kautrīgi piebilst, ka uz vecumu saimniece kļuvusi skopa un zupa esmot "šķīstāka" kā agrākos laikos. Tomēr tā zupa vēl arvien ir ar nazi griežama, ja prasa manu viedokli. Katram pie galda sēdošajam saimniece izsniedz pa riktīgai māla bļodai ar smaržīgu zupu un uz šķīvja atsevišķi - kaudzīti zeltainu, karstu, vārītu kartupeļu. Mmmm... Uz šo gastronomisko izvirtību no kumodes augšas noraugās milzīgs, svītrains Runcss. Pa manam, laukos ik pa laiciņam mājās dzīvo nevis prastie muri, bet riktīgi mežakaķi. Nu šis ir viens no tādiem.
Kādā reizē ziemas sals tik kodīgs, ka sīkos uz mežu neņem, bet atstāj pie saimnieces pa ķēķi dzīvoties. Saimniece atkal vāra skābu kapostu zupu. Uz lielās lauku plīts uzstutēts milzīgs čuguna katls, tajā saliek visus labumus - vairākus klučus gaļas, grūbas un visko citu. Kad uzvārīsies un nosmels šūmes, liks klāt skābos kāpostus, tik jāaiziet uz pagrabiņu no lielās mucas pagrābties.
Pa tam ķēķī parādās nešpetnais Runcss un - žvikt!- uz plītsmalas augšā - tur, kur ūdens sildāmais toveris. Sēž un mīņājas, jo nupat jau arī toveris kļūst tīri karsts. Saimniece tik nogroza galvu "veku, kāds aukstums, pat Runčam ķepas atsalušas, re kā mīdās un nevar vien atsildīt!". Saimniece aiziet uz pagrabiņu pēc kāpostiem, ūdens katlā mutuļo un ik pa brīdim ūdens mutulī parādās kāds gaļas gabals (laukos katlam vāku lika tik tad, kad visas sastāvdaļas pievienotas). Runcss rūpīgi vēro... Un tad seko zibenīgs ķēriens ar nagainu ķetnu, gaļas gabals kā zivs no dīķīša izlido no katla uz grīdas, Runcss pakaļ gaļai. Mazāk kā dažās sekundēs viss ir nodarīts un laupījums ievilkts tumšajā pagaldē. Saimniece ar kāpostiem ir atgriezusies, bet katls mutuļo un kurš tad skaitīs gaļu zupas katlā...

[mellene88]

es, no otrās rindiņas gaidīju ,ka runcss būs katā...vienīgais cereeju,ka Camma tād burlakgabalu mums nestāstītu ...

[Luīze]

Mana minka vienreiz bija uzkāpusi uz virtuves virsmas un nogāja pāri plītij. Plīts riņķi ir elektriskie, vienā līmenī ar virsmu. Tā sagadījās, ka viens no riņķiem vēl bija karsts un minka tieši pārstaigāja tam pāri. Žēli noņaudējās un kopš tā laika vairs uz plīts virsmas nav kāpusi.

[daddy]

ehh, es arī gaidīju, ka kaķis būs katlā un kāpostos un ka viens ēdājs iesauksies - ĒEJ! tam trusim ir gara aste!!

[Camma]

Cik jus neganti! Vai tad no manis ko tik serminoshu par minkiem varetu gaidit?

[Pūka]

Mans siāmiešu runčuks gan reiz iekrita karstā mannas putras..... bļodiņā , kura bija nolikta bērnu čurājamā krēsliņa caurumā.( Bija tādi krēsliņi, kam apakšā podu pastumj.) Kā jūs domājat, cik lielas platības var apsmērēt ar 'bļodiņu mannas iztrieptu uz ātri joņojoša, neliela pusaugu  kaķa? Lielākas nekā jūs domājat....


Vot kā tā manna tajā tualetes krēsliņa caurumā gadījās.... tut pomņu i tut ne pomņu....

[Camma]

Jā, jā, jā! Vēl te! Jā! Kašā vēl! Uhhh... tās kreveles tik niezīgas. Mums Lielā mamma dīvaina – it kā ar loģisku domāšanu un tā... Bet reizēm tāāādus podus nogāž! Kopš no mazkaķa vecuma esmu izaudzis neko no piena produktiem nelietoju. Nu šad tad kādu siera kancīti izmangoju, bet ne visi man garšo. Biezpienu un kefīru galīgi nelietoju. A te 3,5% pienu Mamma ielēja. It kā garšīgi, varētu hoš litru vienā piegājienā iztempt. Un tad panesās – izsutušas paduses, kreveļaina mugura. Niešķis, ka vai bail sametās. Labi, ka Mammai saprāta pietika pārtaukt piena orģijas. Tagad kažoks lēnām atkopjas – pakaļa vēl blaugznaina un plikumi uz sāniem tik tikko sāk ar mellu villu aizaugt.
Nakas traks laika apstākļos, silts un pat lietus nelīst. Tomēr godīgam kaķam uz ziemu (nu kaut vai kalenderī esmošo) ar labu kažoku jāapaug. Tā pieņemts mūsu platuma grādos. Kā tad citādi kārtīgs kaķis savu kaķisko omulību lai parāda – tikai ka rittīgu mūli noēdot un kārtīgu kažoku uzaudzējot. Nezinu, ko tie kārno un pliko kaķu saimnieki domā – kā viņi saņem to kaķiskās būtības fluīdisko plūsmu par labklājību, apmierinātību un visaptverošo, apgaroto mieru? No manis tas viss staro pārpārēm visos virzienos. Un ja vēl murkšķēt sāku – usjo, visi gluži vai izplūst, kūst aiz pasaulīgā piepildījuma sajūtas. Un pofig kaloriju daudzums gaļas sautējumā, ābolu-olu-krējuma plātsmaizē, rasolītī... Tāds dvēseles miers iestājas, ka visi kari un krīzes ir galīgi pie zaļām ragutiņām.
O! Varbūt visiem pasaules lielajiem un politikas bīdītājiem jāieskapē pa 3-4 bezmājminkiem? Varbūt tieši kaķiskās mīlestības trūkums padara cilvēkus īgnus un plēsīgus? A ko? A ja nu? ....
(Jodas monologs pēc muguras kašājiena)

[tuk]

Nu, Rīgas ausainim domes kaķusaime maz ko līdzējusi...

[mellene88]

tuk- tu nezini,kas būtu, ja viņu(kaķu ) tur nebūtu...  gan jau, kkādu daļu viņi paņem uz sevis.. :hug:

[tuk]

Nu, Mellene, ja tik vienkārši kā ar bariņu minču varētu mainīt cilvēka dabu,
īpaši politiķu, tad pasaulē problēmu nebūtu...

Dzīvnieku un cilvēku mīlestība nav viens un tas pats.
Kādreiz vecāku mājās kaimiņos dzīvoja onka, staigāja ar kaķīti azotē,
a sievu un bērnus atštaukāja pēc pilnas programmas. Tie skrēja uz mūsmājām slēpties.
Onka tā arī deklarēja-životnih ļubļu, a ļudzei ņet.