Jā! Filmiņu foto ir pavisam savādāki, cik esmu skatījusies citu veikumu! Filmu foto, tas ir kaut kas! Kaut vai saprašana, kā to visu dara, tas arī ir kaut kas! Digitālie foto, liekas, pārsvarā mēdz gadīties nepabeigti, tā kā sasteigti, tā kā, salīdzinoši, pavirši, un tad nu taisa pēcapstrādi, labo. Bet padomju laika, kaut vai, fotogrāfijas senākos žurnālos, piemēram, ir ar pavisam citu auru, noskaņu, asuma dziļumu. Portreti! Cilvēkiem bija acis fokusā (izteiksmīgi skatieni dabūti), pārējā seja pludenāka, fons pludens. Galvenais - aci izteiksme! Tagad, lai cik labas fotokameras, ir itin kā galvenais visa seja, galvenais pat interjers, krāsas. Un līdz ar to, ir par daudz. Par daudz pašu fotogrāfiju, par daudz fotogrāfijās iekšā. Nav tās kompozīcijas "komponēšanas", kas kādreizējos foto (paskatoties senāk izdotas grāmatas par foto, ar piemēriem).
Patīk viens antikvārs fotoveikaliņs uz Lāčplēša ielas Rīgā, citreiz tur var uziet kādus vecākus žurnālus, paķeru kaudzīti, mājās mazliet aizturētu elpu lapoju un skatos kā uz brīnumu! Tur var aiziet apsveicināties, arī kā uz muzeju - daudzi senie objektīvi... Ah!