Piafa, patīk, kā parādīti apgriešanas varianti! Paldies!
Vienīgais, liekas, ka trešais foto, nu tā, kur roka meitenei sānā, bet otra roka nogriezta. Nu, var jau būt, ka tā arī var. Bet tomēr tā otra roka liekas nocirpta. Tikpat labi, var griezt kripatiņu augstāk, lai tad redzama viena roka (rokas āda), bet otra roka nē (griezt ap to vietu, kur beidzas krekliņa piedurkne, bet vēl nesākas roka). Kaut gan, varbūt arī nē, jo tad sanāktu, ka tikai viena roka. Atzīšos, es nezinu. Tikai paspriežu mazliet. Jo kopumā, patīk, ka ir principi, kurus var ievērot, kā pamats, bet foto situācijas tik dažādas, cilvēki puspagriezienos un tā, ka dažreiz, šķiet, principi ta principi, bet svarīgākais cilvēks, lai labi izskatās.
Agrāk gadījās, ka portretēju, un beigās cilvēkam patika tieši tā bilde, kur roku nocirpu (bildēšanas brīdī neiekadrēju, neko darīt, piezīmēt vietā neesošo nemāku). Un man visādi gribējās ieteikt, lai soc. tīklos ievieto citu, visai līdzīgo foto, kur abas rokas, bet nekā. Kaut kas cilvēku uzrunāja tieši tajā bildē, kur tā roka nost. Jo sejas izteiksme tur esot maigāka. Tā meitene sacīja. Ielūkojos vērīgāk. Un tiešām, jāpiekrīt vien bija. Un nekas, visi sveiki veseli vēl šobaltdien, kaut rokas tai bildē nebija.
Protams, ka tā nebija profesionāla foto sesija un neviens mani nebāra. Tikai pati sapratu, ka roka cietusi.
Vienlaikus, mācība. Ja nu kādreiz kas, labāk, lai cilvēkam patīk, nevis kompozīcija ok. Tas par portretiem. Tā teikt, ja sanāca misēklis (visi esam tikai cilvēki), tad svarīgākais - kā rezultāts patīk tam, priekš kura tas veidots.