Noskatījos, bet daudz nebūs ko teikt.
Pirms vairākiem gadiem biju redzējusi filmu. Neuzrunāja ne stāsts, ne Naitlija. Arī izrāde neuzrunāja, jo stāsts jau tas pats (hihi). Varbūt tādēļ, ka nelikās aktuāli, nezinu.
No vienas puses...teorētiski...varētu būt interesants psiholoģiskais aspekts. Sieviete mīl savu vīru, viņai ir tikpat spēcīgas jūtas vēl arī pret citu vīrieti. Viņi pavada nakti kopā, bet nepārkāpj robežas. Un vīrietis mīl savu sievu, ir vienaldzīgs pret savu darba kolēģi. Viņi pavada nakti kopā un pārguļ. Kas ir vieglāk, kas - grūtāk? Kam ir nozīme, kam nē? Kas skaitās, kas neskaitās?
Kas mani traucēja - tas bija skatuves iekārtojums. Jau pašā sākumā tas bija domāts kā Ķuzules un Grāveļa varoņu dzīvoklis. Un vēlāk, citās ainās, nespēju vairs abstrahēties no tā un likās, ka viss tagad norisinās viņu dzīvoklī, pat stacija vai lidosta (neatceros, kas tur nu bija).
Ļoti, ļoti nepatika beigas - uz ekrāna izgaismotie stereotipie teikumi kā kopsavilkums vai secinājumi a la "Cilvēki nemainās". Pieļauju, ka Rešetins - cilvēks jauns - un viņam tas viss vrb baigā dzīves atklāsme, pieredze, bet mani tas garlaikoja un likās lēti un didaktiski. Līdz ar to manās acīs izrāde zaudēja ļoti daudz