Oņegins. Slinkums rakstīt, bet dažos vārdos tomēr pateikšu savas domas.
1. cēlienā tā draugu trijotne kaut kāda kariķēta, jocīga, pārāk uz komisko velk, Oņeginā tādā nevar iemīlēties, nav saprotams, ko tāda meitene kā Tatjana viņā ierauga, jo nekā tāda viņā nav.
Vienīgi Tatjanas lomas tēlotāja iznes cauri savu lomu, viņa ir tāda, kādai vajadzētu būt.
Oņegins otrajā cēlienā beidzot ir Oņegins. Kad pārtrauc tās pirmā cēliena ākstības. Tur viņa traģika atklājas un aizkustina (ja neskaita beigu daļu)
Ķuzule nav Puškina Olga, meitene - dzimusi koķete, kas patīk vīriešiem. Laikam tādēļ, ka no pelēkās Olgas neko citu nevarēja izspiest, režisors lika viņai uzspēlēti smieties ha, ha, ha.. Lai vismaz tādejādi parādītu, ka viņa ir tāda viegla flirtētāja, koķete.
Un visbeidzot - drausmīgās beigas. Es biju pilnīgi pārliecināta, ka izrāde beigsies, aizkari aizvērsies, līdzko izskanēs šavieni vai šāviens, kad Tatjanas vīrs duelējas ar Oņeginu. Taču ne, biju nepatīkami pārsteigta, kā pastiepta izrāde. Busuļa gaudu dziedājums uz nāves gultas jau šķita muļķīgs un komisks, kaut dziedāja gluži pretēji. Tak uztaisīts laikam, lai Busulim būtu vēl kada aina, kur izrādīties. Un ar nožēlu bija jānoskatās, ka Skrastiņam beigās jāākstās un jātizlojas, lai pastieptu beigas. Vai tiešām neviens neredzēja, ka tā beigu daļa ir pilnīgi lieka, bezgaumības kalngals un pilnīgs debīlisms? Ja līdz tam vēl visu to eklektiku kaut kā varēja pieņemt un attaisnot, tad beigas sabojāja visu pilnīgi un neatgriezeniski.
Radās iespaids, ka izrāde veidota un pakārtota Busulim, liekas ainas un dziedājumi, arī Tatjanas sapnis ar Kerēvicas dziedājumu laikam radīts, lai varētu Kerēvicu iepīt kādā ainā. Labs bija Tatjanas trešais sapnis, tas sevi attaisnoja un bija par lietu. Pārējie varēja nebūt.
Mūzika ne ar ko neizcēlās, bet netraucēja vismaz, nebija sarežģīta vai garlaicīga, taču neviens dziedājums nebija kā kulminācija, tā īsti neaizkustināja. Nu tā kā Z. Liepiņa Kvazimodo, piemēram. Nepatika Tatjanas motīvs duetā ar Oņeginu, kad viņš mīlestībā viņai atzinās. Lācis laikam nebija sapratis Tatjanas dvēseli, jo tā nebija Tatjana, kas tur asi, skarbi dziedāja, un tas motīvs nebija viņas raksturam piemērots. Ievas Segliņas tēlojums patika no sākuma līdz beigām.