Kaut kā aizdomājos... izskatās, ka tiktāl ar to feminismu esam gan, ka
normālus vīru ikdienas darbus sākām uzskatīt par neparastu, īpašu parādību...
Ir liela atšķirība starp ikdienas darbu (nokasīt pagalmu, izšķūrēt piebrauktuvi līdz ielai un novākt sniegu no kritiskajiem jumtiem) un atnākšanu pretī, pa ceļam izbraucot tīru taciņu uz koplietošanas ceļa (lai gan izbrist, protams, var tāpat, ir daudzmaz nobraukāts), lai mīļotajam cilvēkam vieglāk. Ja nejūti atšķirību...
Nesaprast man šos lauku dzīves stāstiņus, es arī cosmocaca, bet Trix ir laimīga, i tas galvenais.
Katram savs.
Nesaprast man to spaidīšanos uz ielām, veikalos, transportā; dzīvokļus, kur kaimiņi ņemas augšā, apakšā un pa sāniem ar mūziku, trokšņiem, smakām un skraidošiem bērniem - kaifoju, ka manējie mājā var bļaut un lekt, taču par to sūdzas tikai peles un mušas; kur, izejot uz ielas, ir mazāk gaisa nekā no rīta zem paša piep... segas. Kur bērnam nav, kur iziet parotaļāties, jo šūpolēs sēž vietējie narkomāni, bet smilšukaste ir kaķu un suņu palietota, turklāt vienu sētā neizlaidīsi - ja vien nav biezā privātmāja krutajā rajonā un sēta ar žogu un dobermani. No rīta izskriet rīta aplīti - gar mašīnām pie krustojuma (protams, protams - 3 vai 5 kilometrus tālāk ir parks, tikai turp vēl jānokļūst...). Iziet ar bērniem sestdienā pa Alfu vai Spici, jo citur tā īsti darāmā nav. Vakarā pie mājas atstātai mašīnai no rīta nav riteņu un pagalmā izkārtai veļai pēc stundas ir pieaugušas kājas...
Been there, seen that. Never again. IMHO tās krogu un kultūras iespējas neatsver negatīvo.
Bet labi vien ir, ka ir cilvēki, kas spiežas socializēties - tiem pērējiem pietiek brīvas vietas.
Taču tā jau ir cita tēma. Sākotnējā - par dažādajiem romantikas aspektiem un rūpēm par otru.