Lai vai kā gribētos, bet bērna smadzene ņem pretī tikai to, kas tam vecumam paredzēts. Var jau cerēt, ka tieši mans bērns būs tas vunderkinds, kurš ja neko citu, tad mutes ermoņikas spēlēs jau mātes vēderā (klavieri vai arfu nez vai tur iedabūt),
Esmu pilnīgs sētas bērns - pat dārziņš gājis secen, pulciņos tikai tajos biju, kuri pašai interesēja. Ā, nuja, kurš tad te saka, ka esmu vunderkinds un piemērs sekošanai....
Diemžēl izcilas dotības reti kuram parādās jau bērnībā, tāpat vēlme strādāt kādā profesijā. Un kur tad vēl tie "gribu būt kosmonauts, aktieris, ārsts", kuri ātri vien aizmirstas vai vēl trakāk - nu kļūst par ārstu-slepkavnieku vai dižo-nesaprasto-nedaatklāto skatuves mākslinieku...
Nezinu, vai tā ir mana darba specifika, bet ja pirmmāmiņa ir virs 40, tad liela varbūtība, ka man nepārvarami gribēsies to kluksti kopā ar viņas atvasi vismaz kārtīgi izpļaukāt... Šitā overprotektīvā ņemšanās un visu regulēšana... Nezinu, kā tas nākas, bet tāda paša vecuma vecmāmiņas ir ar pavisam citu piegājienu.