Es ir no tās sugas, kas kaifo no paša frizēšanas procesa... bet par frizieri atceras tikai tad, kad kārtējo reizi paskatās spogulī un saprot, ka ar to, kas aug uz galvas vairs nevar ļaudīs rādīties. Tad es parasti zvanu uz savu frizētavu un paziņoju, ka man ir "problēmas ar galvu", nez kāpēc tur uzreiz mani atpazīst un es tieku pie sava ilggadēja meistara krēslā. Viņa jau sen nejautā, ko ar to, kas uz galvas ataudzis, darīt, jo es vienalga atbildēšu,- dari, ko gribi, bet lai man nav kauns cilvēkos rādīties. Un pilnībā viņai uzticos. Jo meistars jau gadus desmit pazīst to "darba lauku". Vispār, es viņu atradu savā laikā rūpīgas atlases rezultātā. Viņa bija vienīgā, no kuras krēsla esmu piecēlusies, tādā paskatā, kas man kaunu nedarīja. Pirms tam es parasti skrēju slēpoties gar pakšiem uz māju un bāzu galvu zem dušas lai kaut cik nebūt sakārtot un glābt kas vēl glābjams. Bet frizētavā man patīk, vispirms tas relakss, kad kāds tev masē galvu mazgājot, tad jauka čalošana, kafija , kāds jauns žurnāls, svaiga klača un beidzot tu tiec ārā un 100% netīšām uzskrien kādam virsū, kurš sen nav redzējis un prot smukumu novērtēt. Un tad tu atnāc mājās gandrīz laimīga un kaķis ievelk nāsīs jaunus aromātus un ielaiž visas četras ķepas jaunā sasukā un sakārto to pa savam prātam... Vienā vārdā visa Pasaule ir laimīga. Un vēl no rīta TAS pārsteigums, kad vairs spogulī sevi neatpazīsti. Nē, frizētava sievietes dzīvē, tas ir kaut kas...!
