Pirmo reizi samīlējos 5 gadu vecumā vectēva mašīnas remontētājā. Atceros uzvārdu, smuks bija, viļņainiem matiem. Katru dienu gāju laukā kā uz svētkiem, stāvēju, skatījos uz viņu un priecīgi čaloju.
Kā man viņš patika! Vienu reizi viņš bija paņēmis līdz savu meitu - uzpūtīgu tukšpauri, ciest nevarēju, precīzi manā vecumā, lika man ar viņu spēlēties, bet es šai labāk būtu acis izskrāpējusi.
Un tad nāca liktenīgā frāze - tu tā kā žagatiņa visu laiku man apkārt čivini! Viss, mīla cauri. Iegāju iekšā un šausmīgi raudāju. Ilgi, dziļi un rūgti. Tai pagalma pusē vairs nerādījos.Pēc tam, šķiet, viņš bišķi nodzērās. Ceru, manis dēļ
Pirmajā klasē man bija nopietns draugs - smukulis, skruļļainiem matiem, gudrs, pieklājīgs, bez gala galants. Staigājām pa gaiteni rociņās saķērušies, viņš man visu ko dāvināja, sieviešdienā pašdarinātu atklātnīti. Vienreiz uzcienāja ar kaut kādu vitamīnu, man sākās alerģija, kļuvu sarkana kā biete, aizrāva pie skolas māsiņas. Uzaicināja uz savu dzimeni. Es uzdāvinu grāmatu un viņš bezgala galanti saka - paldies, esmu tik priecīgs, man tētim(!!!!) ir šī grāmata, bet tagad man būs savējā. Lieki teikt, tā bija pasaku grāmata. Viņš man deva no svinībām līdzi torti un kopā ar vecotēvu pavadīja mājās. Otrajā klasē sākās pārmaiņas, klasesbiedri bija apguvuši skarbo dzīves skolu un sāka mūs apsmiet, zīmēja visādas nejaucības un skandēja pantiņus. Mums bija pofig. Tad ķērās pie radikālākiem līdzekļiem - sāka mūs gaitenī grūstīt, raut aiz drēbēm un fiziski ietekmēt. Mīla pajuka, iespējams, ka šis bija viens no iemesliem, lai vēlāk samācītos, noliktu eksāmenu un mainītu skolu.
