Saknes, atkal saknes. Nav tādu sakņu. Ir pieķeršanās kādai vietai/dzīves modelim. Ja visu mūžu dzīvo vienā vietā reti izbāžot degunu ārā uz ilglaicīgāku periodu par ceļojumu atvaļinājuma laikā, tad arī tās "saknes" turpina stiprināties esošajā mikrosistēmā. Tā izraušanās pat nav vajadzīga uz citu valsti, reizēm pietiek ar pilsētas otru galu, citu vidi. Kad dzīvo un ikdienā redzi, ka var būt citādāk. Ne sliktāk. Varbūt pat labāk, kā līdz šim bijis pierasts. Ka tā ir vieglāk. Jūties kā nastu nometis.
Un jā. Tad gribas, lai arī citi sajūt, ka var būt vieglāk. Ka nav jāstreso, bezjēdzīgi jātērējas, ka labāk iztikt bez simboliskā sūdiņa, jo nevienam (pašu ieskaitot) to nevajag. Ka nav jāgatavo n-tie ēdieni, un pēc tam izmisīgi jāmēģina tos ciemiņiem "iesmērēt" līdzi, jo "mēs jau tāpat neapēdīsim". Ka nevienam nav vajadzīga tā bezjēdzīgi izšķiestā enerģija, kad cilvēks sēž bezspēkā izdarījis kaut ko, ko neviens viņam nav prasījis, bet "es taču to visu jūsu dēļ" komplektā ar drūmu seju "kā jūs mani šitā nenovērtējat?". Mūžīgā "pieticība" un sevis noniecināšana - vai es jau neko, te tā bišķiņ, šoreiz nesanāca/neizauga utt, lai arī aprunājamais objekts ir lielisks. Mūžīgais pārprastais "lepnums" - atteikšanās kaut kādiem piedāvājumiem "nē nē, Tu ko, man jau nevajag/negribu/netieku" kaut patiesībā vajag, gribās, tikai nezin kāpēc to negrib atzīt.
Jāmācās dot, bet neuzbāzties, un pieņemt un pateikties vienkārši, ne liekulīgi pēc tam slavējot saņemto lietu, tādā veidā cenšoties "atmaksāt" (?) devējam. Un, ja kāds no tīras sirds ir devis, tad nav obligāti pēc tam lauzīt galvu "kā atdarīt" to labo darbu. Ies laiks, būs iespēja. Bet tajā brīdī pietiks ar vienkāršu paldies.
