Stāsts.
Par lietu atdošanu trūcīgajiem. Kuriem tiešām nav un tiešām vajag tās lietas. Tas ir koks ar diviem galiem. Tu sagādā atdod lietas, tas ir ātrs un foršs IT KĀ prieks, ka esi ko labu izdarījis. Bērni priecājās par mantām, mamma par saimniecības lietām.Lietas tiek speciāli piemeklētas atbilstoši viņu vajadzībām, nav nolietotas, bieži -jaunas. Nav nekāda dzērāja, pat strādā kaut ko pagastā. Saimniecība apkopta.Vienu reizi, otru reizi, trešo, ceturto. Mēģini kaut mikroskopiski kādu lietu izglītojošu pievienot - grāmatas, spēles, papīru, krāsas. 2 bērni bērnudārza vecuma. Katru reizi bērni priecājās un māmiņa pieklājīgi saka paldies. Un tad vienā brīdī bērni un māmiņa sāk PIEPRASĪT konkrētas lietas, kuras gribas, bet "mēs taču nevaram atļauties". Un ja kāda iemesla dēļ nedabū, tad "nu jā, nevarējāt bērnam to mazo prieciņu sagādāt" (manuprāt pilnīgi bezjēdzīgu lietu)" Un no šī brīža tu saproti, ka tikai došana nav ilglaicīgs projekts. Drīz viņiem šīs tavas nestās zivis pieriebsies, lai cik labas būtu. A iemācīt makšķerēt - tas ir PAR KĀRTU grūtāk, es pat teiktu neiespējami. Jo kā jau teicu, māmiņa pavisam normāla, nedzērāja, tikai viena ar 2 bērņukiem. Kā mainīt šādu attieksmi?