Domāju, ka šī tēma ir pat ļoti aktuāla. Tiešām nesaprotu sievietes, kam mātes jūtas dominē pār jebkuru saprāta krikumu. Huh... Te pat vairs nav runa par mātes jūtām. Tā ir kaut kāda perversija. Kura māte grib slimu bērnu?
Ja ir variants 50/50, tad ir prenatālā diagnostika - dārgi, bet izdarāmi. Visādā ziņā lētāk, nekā vēlāk visa mūža garumā zāles pirkt, ievērot citus ierobežojumus. Un a priori nolemt bērnu (savu bērnu!) mocībām.
Stulbums, ka tādas situācijas nebūt nav retums. Nu, kaut vai Dauna sindroms. Lielu daļu atklāj jau pirmajās 12 nedēļās, kad vēl var veikt abortu. Takš nē - ''man bērniņu, man bērniņu! man morāle, man apziņa." Da ne sūda tur vairs nav no morāles. Patiesībā - tups egoisms. Sagādāt sev lellīti un tēlot cietēju.
Nezinu, kā to var izdarīt, bet puisim vajag labu advokātu. Jo šajā gadījumā jāmēģina pierādīt tieši mamaškas egoisms. Nevar būt, ka 3 gadu laikā neko nezināja par potenciālā tēva problēmām, nevēlēšanos radīt slimus pēcnācējus.
Jebkurā gadījumā, nevēlēšanās kļūt impotentam vai neauglīgai jāliek vienā plauktā (vazektomijas sekas un aborts). Kāpēc vīrieša gadījumā tas būtu apsveicams variants, bet sievietes - ai, kādas šausmas? Bez tam, šajā gadījumā sievietei izvēles iespēju ir kudī vairāk (izvēlēties citu partneri, izvēlēties citu tēvu, adoptēt, izvairīties no grūtniecības, aborts, beigu beigās).