Vēl jau arī FB dīvainais veids - ko rādīt, ko nerādīt. Ja profila bildes nomaiņu parādīs visiem draugiem un uzliks kā pirmo postu (pat ja izvēlēta opcija "rādīt postus hronoloģiskā secībā"), tad šērotos linkus ieraudzīs mazāk kā puse no draugiem.
Vēl liela daļa no tiem, kuriem links parādīsies taimlainā, netaisīs vaļā šēroto linku, ja šērotājs nebūs pats uzrakstījis foršu anotāciju par linkā minēto tēmu (1 teikuma viedoklis bez faktiem mani parasti nepiesaista) un, līdz ar to arī nelaikos.
Ui, par tēmu. Raksts interesants, ar humoru pasniegts, bet... Nedaudz kļuva arī skumji par autora prieku. Caur raksta rindām varēja just prieku un pat sajūsmu. Ne tikai par to, ka autors izturēja šo nometni (par to cepuri nost viņa priekšā), bet arī par veidu, kā tika panākta "komandas saliedētība" un rezultāta sasniegšana - ar "drāšanu" (raksta autora termins), aurošanu, "laušanu" utt. Vai tiešām kādam tas sagādā prieku - tikt lauztam, tikt "drāztam"? Tiešām? Un tā ir efektīvākā metode, kā sasniegt rezultātus? (Un, nē, es negaidu atbildi uz šo jautājumu, tas ir absolūti retorisks

)