Mūsu bērnības spilgtākie notikumi

[Narcise]

Varbūt pamēģinām atcerēties tos spilgtākos bērnības notikumus, kas pašīem šķiet interesanti ?
Vēlāk atcerēšos vēl šo to, bet man kā viens no spilgtākajiem notikumiem likās, kad kādu 12 gadu vecumā tēvs man nopirka rudens kurpes, šņorējamās, kuru lielākā vērtība bija kādus 2,5-3 cm augsts kvadrātveidīgs papēdis, kurā bija iestrādāts tāds kā dzels pakaviņš. Joprojām atceros, cik es biju lepna, kad ejot man pa savu dzimto ielu Rīgas centrā tās kurpes klaudzēja pa visu kvartālu un man likās, ka esmu tik pieaugusi un tik stilīga un visi noskatās uz mani. Bet ja skatījās, tad drošvien brīnoties, kas tas par tādu sasodītu troksni nāk no manu zoļu apakšas.

[Trix]

Gados 4 es laukos uzzināju, ka īstās sūdumušas ir brūnas - govs pļekas krāsā. Tās, ko pilsētā saukāja par sūdumušām - lielās, zilās -, īstenībā ir gaļas mušas.

Man bija kādi gadi 5, laukos vasarā pie krūma šķinu iekšā upenes, ka šņakst. Lielas, saldas...
Līdz krusttēvs sabojāja visu aveni, paprasot, vai es zinu, ka upenēs ir tārpi?
Kādi tārpi??? Man mamma mācīja, ka upenēs tārpu nemēdz būt!!!
Bet šaubu sēkla izdīga ātri, lielāko ķekara ogu pārplēsu...

Upenes es neēdu daudzus gadus. Joprojām pirmās dažas ogas izjaucu, lai pārliecinātos, ka Šoreiz Tārpu Nav.

Otrs "netici vecākiem!" moments. Man, sīkajam, vienmēr bija apgalvots, ka pavasarī Gaujmalā aug vizbulītes un sniegpulkstenīši. Pavasaros svēta lieta iet puķītes lasīt. Tas gan jau kādā pirmajā klasē. Vizbulīšu - ka čum, bet sniegpulksteņu nav ne vella. Mājupceļā - kas vairs atceras, kam dzima ģeniālā doma -, piešķinām no kaimiņmājas dobes arī sniegpulkstenīšus. Jābūt tak! Lieki teikt, ka pa mizu par zagšanu dabūju konkrēti, lai gan svēti apgalvoju, ka salasīju Gaujmalā. Iebāzt acīs, "paši teicāt, ka tur ir" man dūšas nepietika...

Vēlāk jau biju izmācīta visu nestāstīt. Kad uz muguras nomaucos no koka - zars nolūza -, no tāda makten laba divu stāvu augstuma, aizsita elpu pamatīgi. Kamēr atsēcos, kaimiņu skuķis tīri bālā ģīmī. Bet gods kam gods - nenodeva. Paskriet kādus mēnešus bija jocīgi, nesaprotu, ka fizkultūrā izmanījos izlocīties, bet vecāki tā arī netika informēti par lidojumu.
No kāpšanas kokā tas, protams, mani neatmācīja - tikai pieņēmu paradumu vienmēr turēties ar 3 ekstremitātēm.

Njā, nekas baigi laimīgs prātā nenāk...

[Narcise]

Vienreiz laukos, kur dzīvoju vasarās bērnībā, izdomāju, ka noslēpšos, uzkāpjot kokā un no augšas varēšu noskatīties kā pieaugušie satraukti mani meklē. Nosēdēju kādas 3 stundas un nokāpu no koka ļoti vīlusies, jo pa to laiku vecāki uc pieaugušie neizrādīja nekādu interesi par manu personību un pat nepamanīja, ka esmu pazudusi, jo bija aizņemti savās dienas gaitās un darbos.
    Vēl mazāka būdama, es vienreiz aiz gara laika, kad biju viena atstāta dzīvoklī uz kādām pāris stundām, paņēmu smalku mammas blūzi, kas kā vēlāk uzzināju, bija no zīda žoržeta (melnā krāsā un baltām pumpiņām), paņēmu šķēres un  izgriezu visas baltās pumpiņas no blūzes muguras daļas. Vienīgais, nevarēju saprast, kāpēc mamma, atnākot mājās, nemaz nepriecājās, cik akurāti man sanāca izgriezt tās bumbiņas...

[Mango]

Caca jau no bērnības. Kamēr opis bij iemidzis ar avīzi uz vēdera, šiverējos pa mammas spoguli un lakoju nagus. Kā opis sakustējās, mērkaķa ātrumā tīrīju nost aizkaros.
Brīnījos, kā neviens mazgājot nav pamanījis, izmazgāt jau nebija iespējams. Vēlāk mammai prasīju, kāpēc nebāra. Mamma teica, ko ta bārs, ja pie rokas netika pieķerts. : )

Opis ņēma līdzi uz garāžu, kopa un pucēja savu moskviču, es tikmēr bumbulējos apkārt, patika krāmēties ar loriņiem un  pa kaimiņu garāžām sirot.

Ar samokatu pa Ziedoņdārzu joņoju. Ome dusmojās, ka es tik pie svešām tantēm vien, pie viņas nemaz nepiestāju. Par to, ka sūdzējās mammai, iekodu viņai plecā.

Reiz es arī noslēpos laukos krūmos, negribēju uz Rīgu braukt, vairākas stundas nosēdēju. Visi meklēja un juka prātā. Katru reizi, kad tagad pazūd bērns un pilns internets, atceros sevi. Beigās apnika, izlīdu laukā, neviens nebārās, tik opis dusmojās, jo nokavējām benzīna kvotas Kauguros. : D

[Zigfrids]

Vispirms gribētos zināt, kad īsti caurmēra šejienietim tā bērnība ir bijusi?

[Broņa]

Zigfrid, te lielākoties ir aizvēsturisko laiku pārstāves.

[tuk]

Bērnības atmiņas... daudz, pat grūti ko izcelt. Bērnībā viss ir pirmo reizi un spilgti.
Kas pirmais nāk prātā, atceros ka nevarēja dabūt labas grāmatas, ja kāds dabūja, tad pats izlasījis deva lasīt citiem. Un bija pat rinda un termiņš, kad jādod atpakaļ.
Tādēļ mamma skaļi lasīja katru vakaru (kurš iestiepās naktī) tētim priekšā. Mēs bērni arī
ietrausušies viņu gultā klausījāmies, līdz pa kārtai iemigām un
tad mūs aizmigušus iznēsāja pa gultām.
      Vēl, kad ar tēvu spēlējam šahu, drausmīgi gribēju vinnēt, sakrāju kabatas naudu, nopirku šaha mācību grāmatu un slepeni pa nakti zem segas ar batareju študierēju...
      Vēl patika, ka vakaros, kad pa tv izņemot paddemagoģiju nekā nebija, dziedājām.
Ā, un vēl man ļoti patika, kad vecāki mūs naktī pamodināja un mēs
ar mašīnu braucām vizināties... Tad ceļi bija tukši un mums bērniem arī ļāva vadīt auto.
Braucām uz tolaik jauno lidostu, kafūzī ko uzkodām, paskatījāmies kā paceļās lidmašīnas, braucām mājās un atkal gājām gulēt.
     

[Minne]

Cik skaista Tev bērnība, tuk, bijusi, mīlestībā

[Broņa]

Ārprāts, cik tev forši vecāki, Tuk.

[Trix]

Par šahu atcerējos.
Kad tētis man ielika matu [kas, protams, loģiski - piec- un sešgadīgam knislim ], es drīkstēju to matu paņemt - izplūkt no galvas. Bet tikai vienu!
Tētis gan lisijs no tā nekļuva.

[tuk]

Man tiešām grēks sudzēties, man bija, un viens vēl ir labi vecāki,
kuri viens otru mīlēja,un līdz ar to arī mūs.
Kaut dzīve ar izsūtīšanām un no tā izrietošajām sekām nebūt nebija rožulauks...
Tagad domāju, varbūt tieši tas lika novērtēt mirkļa burvību...

[Narcise]

Mamma mana bija paskarba, toties tēvs sirsnīgs cilvēks, kā arī vecvecāki. Vienas no siltākajām atmiņām man saistās ar Juglas vecomammu, kurai īpaši patika 2 nodarbes: sēņošana un pasaku lasīšana. Man bija tikai 3 gadiņi, kad viņa mani ņēma līdzi uz mežu sēņot (braucām ar autobusu uz Bukultiem vai Ropažiem), un man kā ļoti mazai meitenei viņa iemācīja jau atpazīt sēņu sugas.
Un burvīgākā kopīgā nodarbe mums abām bija pasaku lasīšana. Viņai bija daudzas pasaku grāmatas un viņa tās lasīja man priekšā, iejuzdamās pasaku varoņu dažādajās lomās, izteiksmīgi lasot un pat mainot balss intonācijas un tembrus kā īstena aktrise (kaut nebija tāda). Atceros, vienreiz bija pasaka par kazu un āzi, es vēl nebiju nekad redzējusi dzīvu kazu, tad viņa nometās četrāpus, un paķērusi TV pārnēsājamo antenu,kas atgādināja ragus,  tēloja kazu, kas badās. Sirsnīgas atmiņas.

[Mango]

Lasot Narcisi par sēņošanu, arī atcerējos vienu gadījumu.
Arī mēs ar savu moskviču braucām sēnēs, man arī kādi 3 gadi. Mierīgi sēņojam, man sagribas čurāt. Omis saka, lai aizeju aiz tās tur eglītes un pačurāju. Tieku aiz egles un no turienes špudūkš pamatīgs garausis ņem ļekas pār ausīm, es spiegdama pie omes. Čurāt vairs nevajadzēja.

[tuk]

Oi, ja par čurāšanu...
Biju smagi noslimojusies pa slimnīcu un vecāki mani vasarā aizšturmēja uz laukiem
“atkopties“.
Tur vietējie bērni, kuriem darbiņš, jāgana lopi. Sadraudzējāmies un es dodos līdzi ganos,
bet - tavu neražu, kā nonākam līdz ganībām, man vajag čurāt!
Družkas saka, lai eju aiz krūma, kur probļems jēz, pilsētas bērns tak tā nevar!
Tādu pāris kilometru skrējienu līdz mājām savā mūžā otrreiz neesmu piedzīvojusi.

[Trix]

Ap gadiem 10 es uzšuvu kleitu. Sīcu, ka gribu šūt, kamēr izdīcu kaut kādu lupatu no vecmāmiņas krājumiem. No tik pļurīga auduma, ko nekādi nevar taisni nolikt, - ar šodienas pieredzi neko vairāk par maisu putnubiedēklim no tāda nešūtu, bet tolaik piesēdos un uzmargoju lencīškleitu. Apakša nekāda kuplā nesanāca - auduma par maz -, bet toties rāvējslēdzi aizmugurē iešuvu [kaut kādu vecu izārdītu]. Un kurpes uztaisīju - pievācu klučpapēžus no kurpju remontkastes un pienagloju kedu iekšzolītes - nu tās, kam apakšā gumija, virsū audums. Piešuvu siksniņas no lentītēm. Un aizgāju uz veikalu.

Tikmēr mamma no darba bija pārradusies... Nu, jā, tālāk kā parasti - ka es viņai tādu kaunu padarījusi... [A ko iedevāt tādu lupatu, nevis normālu audumu šūšanai???].

Pāris gadus vēlāk uzšuvu bikses - no veca haki krāsas plašķa uzcepu džinsu tipa stabulenes. Kas man īstus džinsus dos [algas apmērā], bet bikses sanāca labas... Nokalpoja godam pusi vasaras, līdz kārtējā kokā kāpšanas reizē ar maigu "tirrrkš" padevās 60. numura diegi sēžamvietas vīlē... atsedzot koši sarkanas apenes... No koka nošļūcu fiksi un klusi, kamēr kāds nav pamanījis, jo norauties iesauku "mērkaķis" man galīgi negribējās. [Jautājums par to, ka apkārtējā publika diez vai bija iedziļinājusies Darela daiļradē un informēta par pērtiķu pakaļas krāsu, man prātā neienāca.]
Bikses salāpīju un plēsu pa kokiem vēl nākamajā vasarā.

1. maijā nomira mans kāmītis. Pagalmā aiz garāžām rīkojām bēres - pa nopietno, ar kartona kastes zārku, kabatlakatiņa līķautu un kaut kādām dziesmām. Bēru mielastu arī noorganizējām - aizgājām uz veikalu pēc baltmaizes [mmmm, svaiga baltmaizīte ar kraukšķīgu garoziņu!] un limonādes pudeles. Naža, protams, nebija, griezām maizi ar šķērēm.   Bet kāmīti godam apglabājām.