Kaķis, protams, ir jauka lieta, bet visu laiku pieskatīt, lai ko neizdara, neapgāž, neizkašā...tas ir apgrūtinoši.
Kaķi ir dažādi.
Man vienīgā problēma ir pabarot. Un tas nav naktīs. Paretam jāpaklausās, vai kaut kur nevemj. Uz galdiem nekāpj, sēž blakus galdam ar gaļu un gaida, kad iedos (neviena nepieskatīta, minūtes 20), puķpodus negāž, eglīti neaiztiek. Skapjos lien gulēt, bet skapji ir aiztaisāmi (kam nav durvju, tiem ir segas priekšā). Nagus asina ārā. Kakā ārā - kastīti neesmu tīrījusi gadiem. Naktīs uzlekt uz manis pagulēt mēdz, bet arī ne katru nakti. Ja man galīgi piebesītu, varētu atradināt (vīram virsū nelien, jo viņš met nost). Neskrāpējas, nekož, neārdās, pa kāju augšā ar nagiem neskrien. Ja vajag, atļauj gan mazgāt, gan acis tīrīt, gan zales dot (šis gan ne pārāk labprāt). Man nekad nav bijušas saskrāpētas rokas. Nāk mīļoties, ir mīļojama vienmēr, kad man gribas pabužināt. Ar bērniem tāpat mīlīga, neskrāpē, nekož (audzināti ir visi - gan bērni, lai nedara pāri, gan kaķis, lai nelaiž nagus. Galvenais, ar ko grēko cilvēki - kad mazu kaķēnu ar roku kacina, un sīkais zvērēns apķeras ap roku un kož.)
Ā, vasarās gan pēc katras ienākšanas no āra ir jāpārskata un jānolasa sanestās ērces. Zinu, ka citi to nedara, staigā te tādi ar "pērlēm" apauguši kaķi arī.
Bet kad mūsējā meitene aizies labākos peļu laukos, citu kaķi neņemšu, - jo otru tādu nedabūšu, bat cīnīties ar mežoņu civilizēšanu man nav un nebūs ne spēka, ne vēlēsanās. Es arī negribu neērtības un neesmu mazohiste.
