jā, un ja kāds fakts neiederas konkrētās ticības rāmjos, tad jo sliktāk šim faktam
visi gudri runāt par citu sektām un ticībām... meklēt skabargas citu acīs
Protams, ja ES kaut kam ticu, tad tā ir visobjektīvākā patiesība, un, ja cits kāds nav gatavs man piekrist, tad viņš ir sektants. Un, ja kāds cits atzīst par labu esam kaut ko, par ko es neko nezinu, tad viņš arī ir sektants, jo nekas labs tas nevar būt pēc definīcijas - ņe čital, no mņeņije imeju.
Man vispār nepatīk vārda "sekta" lietojums politisko, reliģisko vai ārstniecības uzskatu sakarā. Sekta ir tur, kur kāds harizmātisks noziedzīgs elements ar apvārdošanas spējām ievilina vieglāk iespaidojamus ļaužus ar mērķi apmaiņā pret "dvēseles glābšanu" izkrāpt viņu naudu un mantu. Viss pārējais ir uzskati, kas laika gaitā arvien jaunas informācijas ietekmē transformējas un pārmainās līdz pat pretējiem. Es, piemēram, līdz pat gadiem 25 biju normāls padomju skolas produkts - absolūta ateiste materiāliste. Nu jau sen vairs ne. Maza būdama, ticēju labajam onkulim Ļeņinam. Nu jau sen vairs ne. 1991.gadā ticēju, ka Latvija ieguvusi brīvību. Nu jau sen vairs ne. Un tā varētu ilgi turpināt...
Tad kurā brīdī esmu vai esmu bijusi sektante?! Toreiz vai tagad?
Galvenais, manuprāt, ir katrā brīdī palikt atvērtam jaunas informācijas uztveršanai un izvērtēšanai, jo, kā sacījis viens gudrs cilvēks, "katra patiesība cilvēku prātos iziet 3 stadijas 1)kādas muļķības! 2)tur kaut kas ir! 3)kurš gan to nezina!
P.S. Dille, ļoti labi pateikts.