nav jaabuut zanjkjii, lai redzeetu, kas notiek... nedziivo jau mucaa...
zo statistika par pusi kaa veiksmiigu rezultaatu nepaarliecina...
Ir gan jābūt. Tikai tā redzi visu, nevis tikai to, ko gribi redzēt. Neviens policists, neviens sociālais dienests neseko līdzi tam, kas ar tiem bērniem notiek tad, kad viņiem paliek 18 un viņi beidzot var darīt kā paši uzskata par pareizu. Tev ir statistika par to, cik no tām ģimenēm, kas ir socdienestu uzraudzībā, ir mazgadīgie noziedznieki? Tas cipars Tev varētu šķist dīvains, iesaku sameklēt. Tāpat, kā statistiku, cik procentu mazgadīgo noziedznieku nāk no nelabvēlīgām ģimenēm. Būsi pārsteigta, cik ļoti Tavs "stingri lielākajā daļā" ir aplams. Tur "stingri lielākā daļa" ir tieši no turīgām ģimenēm. Tādi, kas tādā veidā mazina savu garlaicību, jo viņiem viss ir un tas viss liekas tik pierasts, ka besī. Bet tas mani neizbrīna, tas ir masu mediju nopelns - kā jau minēju, tur nekad nekas labs neparādās, kas rada maldīgu iespaidu, ka visi bērnī, vai vismaz vairums, ir norakstāmi.
Kā piemērs nesen viens LNT ziņu raidījums, kurā policijas formā tērpta sieviete stāsta par mazgadīgajiem noziedzniekiem. Un viņa saka "Pagājušajā gadā policijas redzeslokā nonākuši x skaits bērnu no nelabvēlīgām ģimenēm". Ne viņa nosauca kopējo policijas redzeslokā nonākušo mazgadīgo skaitu, ne skaitu, cik tad mums ir nelabvēlīgo ģimeņu. Un tanī brīdī skaitlis x, kas bija tuvu simtam, neatceros precīzi, tāpēc aizvietoju ar x, sāk izskatīties šausmīgi liels, nekas, ka tas ir uz visu Latviju un sanāk, ka katru trešo/ceturto dienu viens ir noķerts (Dzērājšoferu statistika, ja kas, ir daudz baisāka. Izdalot gada laikā noķertos dzērājšoferus uz 365 dienām, sanāk vairāk par vienu katru dienu). Turklāt, tonis, kādā šī informācija izskanēja, vecām tantēm noteikti radīja iespaidu, ka visi tie bērni ir vismaz mēģinājuši, ja ne patiešām nogalinājuši kādu, lai gan lielākā problēma ir sīkās zādzības un zagta visbiežāk tiek tieši pārtika un citas pirmās nepieciešamības preces.
Otra lielā problēma ir kaušļi, kam ir komunikāciju problēmas - viņi savādāk neprot risināt problēmas. Un tikai neliela daļa ir tie, kas lieto alkoholu vai narkotikas, vai slepkavo, bet to pielīdzina visiem, jo šie "varoņi" nonāk presē - par viņiem šausminās sabiedrība, tā sabiedrība, kas dzerot rīta kafiju, ēdot veselīgas brokastis savā siltajā mājoklī, savā viedtālrunī lasa par to, kā pusaudži no nelabvēlīgas ģimenes aplaupījuši vai nogalinājuši kādu, lai tiktu pie naudas nākamajai devai. Tas ir briesmīgi, ka tas notiek, bet cilvēki - jums ir google - pagooglējiet, cik tādu gadījumu ir gadā. Un tad šausminieties, domājot, ka tādi izaugs visi. Tā nav. Nomācošais vairākums būs viduvējības - lielveikalu kasieri, santehniķi, apkopēji, citu profesiju pārstāvji, kurās nevajag nekādu baigo izglītību. Par kaut ko ievērības cienīgu - ķirurgu vai uzņēmēju kļūst vien katrs desmitais, bet no tiem pārējiem 9 nodzersies un dzīvos kā vecāki tikai mazākā daļa.
Vēl jau ir jautājums - kas tiek uzskatīts par veiksmīgu rezultātu? Iespēja redzēt savu seju uz dzeltenās preses izdevumu vākiem? Zigfrīds jau labi pateica par tiem pašiem santehniķiem un tālbraucējiem. Cilvēkiem, kam visu bērnību ir borēts, ka viņi ir nekas, ka viņi arī būs nekas un nekad nekas labs no viņiem nesanāks, būt tieši tik viduvējam, tas jau ir liels sasniegums. Spēt veidot normālu ģimeni, tādu, kas nav apzīmogota ar alkoholu un vardarbību. Ja sasniegums skaitās tikai iekļūšana miljonāru sarakstā, nu tad, man šķiet, ka norakstāmi ir ne tikai tie bērni, bet arī jebkurš šī foruma lietotājs (Atvainojos, ja kāds tomēr tur ir, man nav šādas informācijas, te visi izskatās pēc parastiem cilvēkiem, kas no rīta iet uz darbu un vakarā nāk mājās, bet diži augstāk par vidusstrīpu, kas nopelna sev pārtikai un reizi gadā aizbrauc ceļojumā un ne jau uz Dubaju dolārus mētāt pa gaisu, sēž uz Ikea dīvāna un pārvietojas ar vidusmēra, nevis luksusklases auto.) un vispār lielākā daļa pasaules kā tādas.
Kad pats esi tur pabijis, vērtību sistēma ir cita. Var jau gudri di**t, ka visu zini, jo par to ir daudz lasīts un daži arī dzīvē redzēti, bet tas būtu tas pats, kas, ja es teiktu, ka zinu visu par dzīvi Āfrikā, jo pazīstu 3 nēģerus un esmu daudz par to lasījusi googlē. Nonāktu tādā Āfrikā uz gadu padzīvot, varētu visas savas zināšanas iebāzt tajā vietā, kur saule nekad neiespīd - kaut kas izrādītos labāk, kā esmu lasījusi, kas cits - daudz sliktāk. To, kāda ir patiesība, zina tikai tie, kas to ir izbaudījuši uz savas ādas. Kā apdedzināties ar sveci - ja apdedzinās kāds cits, mēs iegūstam informāciju, ka tas ir sāpīgi, jo redzam, ka viņam sāp. Bet kādas ir sāpes, cik ilgi sāp un cik ļoti traucē/netraucē, uzzināt var tikai iebāžot pirkstu ugunī.
Pazīstami policisti vai mediķi, kas ar šiem ir strādājuši? Fufelis! Mums uz māju bērnībā ātrie vai policija brauca dažas reizes gadā. Ātrie tikai tad, ja kāds bija patiešām tuvu nāvei, policija vai nu gadījumos, kad kādam nodarīti kārtīgi miesas bojājumi (Pat par visiem lūzumiem neziņoja) vai arī, ja kaut kur tuvākajā apkaimē kādam kas nozagts - mūsu mājas pagrabs bija pirmā vieta, kur to meklēja. Dažreiz pat atrada. Un informācija no šīm divām grupām, kas strādā ar tādām ģimenēm, ir vairāk kā aplama - viņi redz tikai sliktākos gadījumus - neviens taču nesauks ātros, ja bērnam ir klepus vai elementāra saaukstēšanās, tikai lai parādītu ātrajiem, ka viņš normāli dzīvo. Absurds. Tāpat arī policiju neviens nesauks, ja nebūs iemesla. Un tur ir tā sāls, kāpēc viedoklis no malas, tam, kas tur nav bijis, ir viena tukša vāvuļošana un nekas vairāk.
