4-os no rīta viens samērā dūšīgs kaķis vārdā Herkuless nosēdās pie skapja spoguļa.
''Nu, vai neesmu īsts skaistulis! Paskat, kas par vaigiem! Šitā uzēst mūli vajag mācēt. Daba dīvainā kārtā uztaisījusi melno krāsu tieši kā šaha dēlītim - viens vaigs mells, otrs balts, zods tieši pretēji - otra puse mella, viena -balta, pa diagonāli, tā sacīt. Labi, ka deguns mellajā pusē ieticis, citādi būtu rozā šņukurs kā tam ruksim (nu tam, kuru pat nepazīstu, jo nevienā tuvējā mājā rukšus netur}. ''
Vīk, vīk, vīk - spoguļa kašāšanas rituāls nakts vidū skan pabaisi. Nē, un nedomājiet, ka Herkuless ies uzreiz ārā! A krimši?! Krimši! Vispirms minūtes 15-mit jāiekriukšķina un tad var vēlreiz -vīkvīkvīk - ja kāds stulbs divkājis tomēr pamēģinājis vēlreiz iemigt.
No rīta Punktiņa sariktējusies iet līdzi brokastīs. Nepaspēju vēl lāgā noorientēties, kad jau nelaimīgs zīlis Punktiņai zobos. Nu vot ko tiem cigļiem vajag verandā? Visas ābeles piespeķotas un barotavas piesēklotas, bet vajag noteikti verandā ielidot pakakāt. Atņēmu zīli kaķam, tas vēl cerību pilns mirkli stavēja ar paceltu ķepiņu, lūkojās drūmpelēkajās debesīs un žēli ņaudēja, ka šitā raibā delikatese pasprukusi.
O, dīķis pilns līdz malām. Nez kur ūdens līmenis būs pavasarī?
