Vakar drusku pirms astoņiem vakarā braucu mājās. Pirms tam izmalos cauri pus Rīgai, neskatoties uz pavēlo laiku, vēl visa Brīvības iela bija korķaina. Kāpēc, kur kādi darbi/avārijas - ta vilks viņu sazina, parastais variants, kad izstāvi korķi, a tam galā - nekā. Baložos kā ieminu gāzi grīdā, tā līdz Murjāņiem laidu ausīm plīvojot.
Toties tikko nogriezos no lielā ceļa sākās PASAKA. Visapkārt klajākās vietās bija satecējusi migla. Jā, jā, tieši satecējusi, jo izskatījās pēc riktīga piena ķīseļa. Ķīselisko sajūtu cieši nostiprināja miglas biezums, substance pļavās bija tik bieza, ka izstieptas rokas attālumā pats savus pirkstu galus vairs nevarēja saskatīt. Pie tam ''ķīselis'' klājās izcili plānā kārtā, tikai metru-pusotra virs zemes un līdzeni kā kad tiešām biezs šķidrums būtu izlijis.
Tā nu braucu un izbaudu skatus. Vienbrīd ceļš met līkumu ap palielu pļavu, kur vietām izmētāti siena ruļļi. Pa brīžam ceļmalas krūmi aizsedz skatu uz pļavu, tad atkal klajāks gabaliņš. Pēkšņi pieķeru sevi pie domas, ka kaut kā neloģiski tie siena ruļļi uzvedās - te redzi 2-3, pēc mirkļa 5-6, tad atkal tikai 2-3.
Gabaliņā, kur pļava pavisam tuvu ceļam, beidzot sapratu, kas par lietu - EZĪTIS MIGLĀ!
Izrādās, ka pļavā izlaistas govis un tiešām ganās starp šur tur palikušiem siena ruļļiem. Taču migla izklājusies tieši tik plānā slānī, ka redzamas ruļļu virsas un šad tad govju galvas, ja govslops sadomā galvu pacelt. Ja govslopam galva nolaista, tas pilnībā pazūd miglā un tikai īsti štengri ieskatoties var manīt plakanu muguras strēķīti.
Vieta tada, ka apstāties nevar, jo ceļš līkumots, taču lēnām palaist var. Tā nu braucu izbaudu pilnīgi spokainu sajūtu, kas govs galvas ik pa laikam parādās un pazūd. Kas tur miglā pa apakšu dzīvojas, to pat nojaust nevar, aitu bars būtu pilnībā neredzams.
Vēl šobrīd migla nav izklīdusi, manos pāķos redzamība tāda, ka kaimiņus vairs neredzu un lielajiem kokiem galotnes arī pazūd miglā. Nē, pa zemi vairs neklājas, kāpj uz augšu, bet nu ļoti lēnām...
