Viņdien braucu no rīta uz darbu un šepat piemājas ceļā no jaunaudzes izbirst lēvenis mežacūķu, viena par otru mazāka. Protams, lielā cūkmamma bara vadībā, aiz viņas kā nomērīti pēc lieluma nākamie rukši, nu tieši kā padomijas labākajās mājās zilonīšu rinda uz bufetes malas.
Sen cūciņas nebiju redzējusi, a te šitāds bars, savi 8-10. Pārrikšo pāri ceļam un stāv ceļmalā, ošņā gaisu, nu pozē Vog vākam! Ķeru mobilo, slēdzu kameru un bildēju skaistules. Tik tuvu un tāāāādos rakursos! Mmmmm!
Te - hrjasj! un viens maita zvana. Ātrumā nospiedu pogu back.... Bļāāāā, visi skaistie kadri kā govs ar mēli, nu škrobe, nu. Šitāds aplauziens, iešu piedzerties. Divi dienas šķendējos, piecdienvakarā var beidzot sāpi noslīcināt.