Jā, nu katram savas atmiņas.
Neesmu minerālmēslus pirkusi ar autokravām, tik cik man vajadzēja, satilpa vieglās mašīnas bagāžniekā, un tam nekādu doķu nevajadzēja. Ja kaut ko vedu ar smago (un es šad tad vedu, aizņemoties darbā kādu nu auto kuro reizi vajadzēja, man pašai ir arī C kategorija), tad jā, ar dokumentiem bija jānodrošinās. Jo mašīnas jau bija "valsts", tātad kaut kādu kvīti par auto apmaksu, par kravu (biju iemanījusies tādas pati sarakstīt uz attiecīgām veidlapām), gadījumam, ja nu apturēs.
Pasi savu mūžu netiku līdzi nēsājusi un kādu vajadzību pēc tās jutusi. Šeit, Latvijā. Maskavā, protams, cita lieta, sevišķi vērienīgu pasākumu laikā pie pastiprinātas kontroles. Man nav sagadījies tādā laikā būt.
Bija slēgtās īpašā režīma militārās pilsētas, kur slepenība uz katra soļa, tur droši vien ka ar fočēšanu būtu problēmas. Bet tādā arī nejauši neieklīdīsi. Un nedomāju, ka viņpus dīķa nepastāv stingri apsargāti militāri objekti, kur nepafočēsi, kas ienāk prātā. Kas attiecas uz baznīcu fočēšanu, nudien nepazīstu nevienu, kas būtu no skolas izslēgts vai iedzīvojies kādās nepatikšanās dēļ baznīcu fotografēšanas. Es fočēju, mans bijušais fočēja - nu tur, smuka arhitektūra utml., gan Latvijas vietējās, gan kaut kur ceļojumos - normāla parādība, nevienu tas neinteresēja.
Par vilcienu un avio biļetēm atceros tik to, ka rindas pēc tām bija zvērīgas, un laimīgs bija tas, kam kasē bija kāds "blats". Kam pasi vajadzēja, kam ne, nudien vairs neatceros. Uz Viļņu vai Tallinu, šķiet, nevajadzēja, bet varbūt atmiņa mani viļ.
Bet tādu terorisma draudu - reālu, kā pašlaik - savās mājās gan nebija. Līdz ar to nebija arī tādu kontroles pasākumu uz katra soļa, kā manis jau pieminētajā Parīzē, piemēram. Pat Maskavā, Ļeņina mauzolejā - kur nu vēl "valstiskāku" objektu! - laida iekšā bez pārbaudēm, ar vienkāršu feiskontroli.
