Nezinu, ko tieši Tu, Zigfrīd, vēlies konketizēt.
Es nezinu kāpēc tā, bet es neko pozitīvu neatceros no padomjlaikiem, atšķirībā no Tevis. Lai arī tagad nav ne saldi, ne viegli, novērtēju gan iegūt iespēju cik vien izglītības vēlos un vienalga cik gados, kaut vai par naudu - arī attālināti un nepilna laika studijās, gan ārstu un poliklīniku izvēlēties (vicinos ar polisi un eju bez norīkojumiem), gan iespēju bērniem mācīties, kur vien viņi vēlās - Latvijā, Polijā, Dānijā, kaut vai Hārvardā, ja pietiek uzņēmības (P.S. es nesapņoju, nē, ir gan iespējas, gan varēšana pēc tās "sliktās" mūsdienu izglītības).
Nekādā veidā neredzu nekādu "ripošanu atpakaļ", kā te izteicās... redzu gan citu tendenci te šajā tēmā, un ne tikai šajā - izveidot kaut kādu dīvainu teoriju un jebkuru lietu pagriezt tā, lai varētu lekt un teikt - re, re, es tak teicu, šitas arī apstiprina... kaut patiesībā nekas neko "neapstiprina"
Patiesībā man šķiet ka tā ir vislielākā nelaime cilvēkam - nemīlēt vietu (valsti, pilsētu, utt), laiku, kurā dzīvo... manā izpratnē tas nozīmē - nemīlēt dzīvi. Cik ir sanācis pa pasauli klejot, pat vismazākajās salās, nebūt ne bagātās valstīs - cilvēki lepojas ar savu izcelšanos, stāsta, kā vietējie turās pie savām saknēm, kā lepojas ar dabas skaistumu, tradīcijām... Jā, dusmojas uz valdību - kur gan nedusmojas, dusmojas par nebūšanām, bet nekad nenoniecina to, kas ir dots - sava valsts, savas... mājas.
Laikam ne velti mums ir tāds eposs Lāčplēsis... Kangaru diemžēl laikam vairāk kā jebkur citur...
Turpmākajā "diskusijā" sorry, bet neredzu jēgu piedalīties.