Lūk, tādam, kas runātu ar veci, tikai tāpēc, ka vecis, es principā atteiktu, ja vien man tas nebūtu dikti izdevīgi. Un jā, ir vairāki nekustamie un bijuši vairāki auto.
Es nespēju vien kasīties par to, ka autoservisā to, kas MANAM auto vainas, kāds remonta iespējas un cik tas maksā, stāsta līdzatbraukušajam bikšainim, ko es vnk vizināju. Tas bija mans auto un es par to visu maksāju, nemaz nerunājot par to, ka šim knapa vakarskolas vidējā, aber es tad biju gandrīz bakalaurs eksaktā zinātnē. Uzskatu, ka būtu jāstāsta man, nevis līdzbraucējam tikai tāpēc, ka viņš vecis (tirliņš protams tas eksemplārs arī bija un drīz pēc tam no viņa klātbūtnes atbrīvojos).
Vai par īpašumu, ka grib īrēt gabalu vai vēl ko, nevajag jautāt uz vietas dzīvojošajam strādniekam, kas pieskata īpašumu (it kā "saimnieko"), bet tomēr zvanīt/rakstīt īpašniecei (tikpat kā neesmu uz vietas). Loģiski būtu tam uz vietas vnk palūgt īpašnieka/ces numuru. Kādam lauku darbonim prātā neienāca... vot i palika bez. Jo par nomas summām, piedāvātajiem līguma nosacījumiem utt būtu jārunā ar īpašnieku/ci neatkarīgi no dzimuma tieši tāpēc, ka bez tā/s paraksta nekāda līguma nebūs.
Nav vērts runāt ar strādnieku/īrnieku/ciemiņu, tikai tāpēc, ka vecis un tur uzturās. Un pofig, par ko viņš tur izliekas un kas varētu atgadīties ar viņa vārgo ego, ja runa par nopietnu ar $ saistītu vienošanos, tad kaut par dažām naudiņām zemesgrāmatā var ieskatīties, kam kas īsti pieder. Citādi nav nekāds brīnums, ka tad, kad vienošanos vajag juridiski noformēt, izrādās, ka īpašniece nepiekrīt un d**ā darbs un materiāls
