Sevis sajušana

[Nomade]

Laikam jau vairāk fizolopisks jautājums.
Bija man tāda saruna, kurā sarunbiedrs (50) atklāja, ka viņš sevi neidentificē ar to cilvēku, kas bija jaunībā (padsmit un vēlākos 20 gados). It kā tādu dzìves posmu nebūtu bijis, it kā tas cilvēks nebùtu viņš pats, viņš nepazīstot sevi iepriekśējā (20 gadu) vecumā.
Biju šokā un nesapratnē, nu kā tā? Atceros sevi: vienmēr esmu bijusi es, es pati, ar savām vērtībām un uzskatiem, savu domāšanu,  stingri turējusies uz zemes, stabila. Nav runa par izskatu vai modi (tā bija tāda, ka man tagad smiekli nāk), bet vienmēr, vienmēr, vienmēr esmu sevi sajutusi kā sevi pašu gan 15, gan 25, gan 35, gan 45 gados. Un neesmu ne kaunējusies, ne kautrējusies, ne sevi nepieņēmusi: es sev esmu patikusi jebkurā vecumā, esmu mierā ar sevi.
?
Tas izrādās ir grūti? Sevis sajušana un pieņemšana?

[Broņa]

Ne jau to tas 50 - gadīgais cilvēks teica.

[tuk]

Nē, tāda personības šķelšanās man nav bijusi
Bet par to, kā dzīves likumības, sakarības  uztvēru savos 16, gan varu iesmiet

[tas_pats_lv]

Es droši vien tā varētu runāt par brīdi, kad es pieaugu, proti, izveidojos par to, ko es tagad vairs tikai varu detalizēt, bet pamats paliek gana nemainīgs. Varbūt es tā varētu teikt par attiecībām ar sievietēm, jo tas lielā mērā izmaina katru vīrieti. Bet tik dziļas izmanās tās nav, vismaz pagaidām- varbūt vienkārši nevienai nav pieticis pacietības tik ilgi ar mani ņemties...

[taj]

Hmm, es varu arī tagad par sevi iesmaidīt, jo reizēm liekas, ka jau pēc pāris gadiem, kas pagājuši, vairs gluži nerīkotos tā kā rīkojos toreiz, dažos jautājumos. Tas ir arī, cik nopietni uztver sevi, cik dziļi analizē un pāranalizē. Parasti jau, kad ir kādas izmaiņas dzīvē, vajag sakopot domas, un tad var rasties atklāsmes. Tas nav atkarīgs no vecuma. No kādiem dzīves satricinājumiem varbūt. No uztveres, protams.

[dip]

Tas cilvēks jau arī vienmēr ir bijis viņš pats. Tikai tagad savos 50 viņš neatpazīst (vai miglaini atpazīst) to 20-gadīgo jaunuli.

Arī es brīnos par sevi. Ja mani salaistu kopā ar to mani 20-gadīgo, nu nez. Neteiksmim, ka 2 dažādi cilvēki, bet tālu viens no otra.

[Bobs]

Man ir stipri līdzīgi...

[magda]

Piekrītu Broņai- ne jau TO tas cilvēks teica. Cilvēks aug un attīstās (labākajā gadījumā))). Sevi 20gadnieci satikt būtu pasmagi, "taisna kā zirga loks", balts un melns- nekādu pustoņu ...   Nuss, dzīves skola ir iemācījusi uz daudzām lietām skatīties no citas puses.

[Broņa]

Jā, balts un melns un nenormāls naivums, pārjūtīgums, jo bruņu tai laikā vēl nebija. Protams, ka tagadējā Broņa to glupo 18-gadnieci lāga nepazīst, kaut gan kodols jau tas pats, bet pa virsu trīs biezas ādas uzaudzētas, un tik daudz kas noticis, piedzīvots, neiedomājamas situācijas bijušas, kas likušas mainīt pilnīgi visu, jo citādāk jau neizdzīvotu.

[ragana]

Smagi. Baidos, ka to cilvēku varbūt saprastu, bet lāga nepieņemtu. Un tas nav pareizi.

[Nomade]

Lasu. Izlasīju. Nu labi, cilvēki mainās. Bet vai viņiem sava "kodola" nav? Kodolam tak jāpaliek SAVAM, citādi tiešâm var pazaudēties.

[Broņa]

Kodols ir kaut kur dziļi, dziļi. Ja dzīve skarba pret cilvēku bijusi, kārtu kārtām viss apaudzēts apkārt.

[Minne]

Lasu. Izlasīju. Nu labi, cilvēki mainās. Bet vai viņiem sava "kodola" nav? Kodolam tak jāpaliek SAVAM, citādi tiešâm var pazaudēties.

Kodols. Ko tas nozīmē?
Raksturs? Tas mainās.
Mērķi, vēlmes, sapņi? Mainās
Uzskati, vērtības? Mainās.

Atliek DNS

[tuk]

Raksturs jau nu gan nebūs kodols...

Nesen dzirdēju interviju ar Gustavo, tagad Artelarusmirus?
Un viņš tieši tā arī teica, ka neidifencē sevi ar to iepriekšējo cilvēku.

Kāda personības šķelšanās gan jau tur ir apakšā, vairāk vai mazāk...
Lai kādi nu kuram iemesli... 

[mellene88]

man vēl liekas,ka temperaments neko daudz nevar mainīties..kāds nu ir ,tāds paliek.(ja par to,kas nemainās)

p.s pārlasīju pirmo postu....

Tas izrādās ir grūti? Sevis sajušana un pieņemšana? šiem diviem jautājumiem maz sakara ar to,kas tiek apspriests,kā arī ar to,ko teica sarunbiedrs.