Mana laba paziņa ieprecējusies, dzīvo, strādā Dānijā. Nu jau gadus 10 laikam. Bet joprojām nespēj pierast pie viņu izglītības produkta. Tur parasta parādība ir analfabētisms. Burtiski. Saprotiet - analfabētisms! Pieaudzis cilvēks lasīt nemāk! Un tie ir cilvēki parastie, nevis no kaut kādas specpalīgskolas. Pavārs nāk prasa, lai viņam recepti izlasa, jo pats nemāk. Reiz bijis hipišs, ka medmāsa pacientam neriktīgas zāles iešpricējusi, jo nejēgusi izlasīt, kas virsū rakstīts, tad gan masu informācijas līdzekļos izskanējis, ka tas kaut kā neira labi... Var izbraukt caur visu skolas laiku, tā arī neiemācoties lasīt. Skolā lielā cieņā "grupu darbs" - kurš māk, izlasa, kurš spēj - atbild, ieskaita visai grupai. Cilvēki aprobežoti, spēj veikt tikai savu darbu kā roboti no-līdz, soli sāņus - nemāk, nezin, nav mācīti... Un neba ko specifisku un sarežģītu, bet to, ko pie mums spētu izdomāt un izdarīt kura katra mājsaimniece.
Draugu meita studē Anglijā. Nenoliedzami, gudra un uzņēmīga meitene, bet ne nu gluži ģēnijs. Tur viņa ir izcilniece, kam universitāte ne mazo stipendiju maksā. Un iesmaida par vietējiem studijbiedriem, kas stulbi un bremzes. Un tie ir studenti, tātad ne tā stulbākā nācijas daļa...
Nu vēl jau varētu atcerēties anekdotes, ko stāstījuši mūsu viesstrādnieki...
Es par ko. Mums "krievu laikā" nebija slikta izglītība. Jā, protams, atmetot politisko musoru a ļa marksisms ļeņinisms un politekonomija. Un skolu izglītība bija laba. Ja tā šobrīd ir vēl kaut cik ciešama, tad tāpēc, ka līdz Eiropas līmenim vēl neesam paspējuši noripot. Bet cenšamies. Un tad arī pie mums skolas pabeigs par multikulturālisma un genderisma priekšrocībām labi informēti analfabēti.