Pilnīgi noteikti man tādas sajūtas nav. Es daudz braukāju pa Latviju, redzu, ar kādu jaudu strādā Latvijā esošās ražotnes, redzu apstrādātus laukus (ko nevarēja redzēt pirms gadiem 15), redzu, ka uzņēmīgie cilvēki rosās. Redzu labas mājas, vecajām mājām nomainītus jumtus utml. Es neieciklējos uz sabrukušajām būdelēm un dažviet nolaistajām pilsētelēm, kur pašvaldībās tup stagnātiski ībļi ar padomjlaika domāšanu (tad taču viss bija labi pats no sevis, vai ne).
Protams, saprotu, ka inteliģence kādreiz tika mērķtiecīgi iznīcināta, tāpēc nebrīnos, ka tik daudz ir negatīvisma un aizbraukšanas gadījumu (uz Tobago! Urrā, Kur nedraud ne mēris ne karš!).
Vienlaikus saprotu, ka cilvēkiem pusmūžā, kas pieraduši fatāli žēloties un dzīvot pašizdomātā nolemtībā, neviens nevar piespiest dzīvot citādāk.
