Viss. Esmu nolēmusi. Krāšu naudu LIELAJAM CEĻOJUMAM.
Uz zemi, kur vienmēr esmu gribējusi nokļūt.
Katru mēnesi, stipri žmiedzoties, atlikšu noteiktu summu un pavasarī man BŪS.
Pamudinājums bija vienas kolēģes žēlabas - kā viņai griboties nokļūt X.
Kādas problēmas? Ja nav kompanjona un uzņēmības ceļot vienam, var ar tūrfirmu. Pie sevis nodomāju, kāpēc šitik neuzņēmīga, jau kuro gadu tikai nopūšas un atvaļinājumu nodīko.
Un tad man dzima ideja , ka jākrāj ceļojumam. Manam. Pavasarī vīrs jānostāda fakta priekšā - vairs nu nekā, jābrauc!
Plāns pamazām sāk īstenoties. Bišķi jau grūti ir tā žmiegties, bet sevis disciplinēšana, nepērkot NEKO lieku, ir tīri rosinoša.
Kas ir paradokss? Ārprāts, cik šeit pat, Latvijā, ir skaisti un labi!
Taisnība, ka bieži to var novērtēt salīdzinot. Tad, kad esi izbraukājies un visu ko redzējis, sēdi Gaujas malā, košļā smilgu, maigs vējš sajauc matus, dundurs sāpīgi iekož pakaļā, smaržo lēpju lapas, ir absolūts miers un klusums, kāda spāre pārlido virs ūdens spoguļa un tev ir absolūti viss, kas vajadzīgs. Idille, miers, harmonija. Siltums un mīļums, kas apņem un pārklāj visu. Un tas ir tikai šeit, Latvijā. Citur es skatos un brīnos, bet tas nav mans. Jūsmoju - cik skaaaisti, cik interesanti, bet tas neaiziet līdz manas dvēseles dziļākiem slāņiem.
Vai kāds sūdzas par vasaru? Ir burvīgas darba dienas novakares, kad ar riteni izlaist patālāku līkumu. Jau Rīgas nomale un tad - meža takas, ceļi, dubļi un priežu smarža, putnu čivināšana un piesaulē sasilušu sveķu smarža. Tad atkal privātmājiņas ar rūpīgi pļautiem zālājiem, lēni riet saule un ķermeni apņem tik patīkams dzestrums, viegla zosāda, bet tik labi, tik svaigi elpot!
Ļoti gribas nedēļas nogalē uz laukiem, bet vīrs saka - negriboties šonedēl vergot.
Vai zināt to sajūtu, kad lēni tumst vakars, pieklusuši putni, ir tāds maigs klusums, sēdi uz pirts lieveņa, pliks un laimīgs, tikai dvielī ietinies un šajā klusumā pa balto lielceļu soļu skaņa - kaimiņš iet uz kūti.
