māksla, man liekas ir ļoti subjektīvi. Tas vairāk tas, kas neatstāj cilvēku vienaldzīgu. Kādai ģimenei tā ir veca glezna, ko brīvā laikā uzpindzelējis vectētiņš - paša celtā māja un ziedošs ābeļdārzs apkārt, varbūt nemākulīgi, bet ar siltumu un mīlestību, ar visiem sīkumiem. Kādam tas ir naivisms, bet ģimenei tā ir mīļa atmiņa kas tiek glabāta goda vietā. Katram dzīvē ir bijuši mirkļi, kurus gribās atstāt atmiņā, bet nav iespējams. Un pēkšņi kādā abstraktā gleznā viņš saskata tās saulrieta krāsas kuras joprojām ir atmiņā. Un tas darbs viņu nelaiž vaļā. Kāds sēž darbā līdz ausīm, bet pēkšņi kāda ziedoša lauku ainava, vai jūras skats, un viņš reāli sajūt to svaigo gaisu, zāles smaržu vai jūras šalkoņu... atvelk elpu un sāk plānot atvaļinājumu. Protams, māksla muzejos un t.t. tur viss nevainojami, bet cik bieži tajos muzejos mēs tiem darbiem paskrienam garām, pat neapstājoties, vienkārši, lai paskatītos Purvīti, jo esam noilgojušies pēc viņa ābeļdārziem.