Jā, Makintošas "Es ļāvu tev iet", Hokinsas "Meitene vilcienā" un Renē Naitas "Atruna" man arī vēl joprojām atmiņā. Var teikt, šīm trim ir kopīga iezīme - psiholoģiski trillerīgi stāsti par vardarbību un sievieti, turklāt, iestāstot pašai sievietei, ka nekā tāda tur nav bijis, ka jāpakļaujas, jo citādi nebūs labi. Ar dažādām variācijām un visādiem pavērsieniem, protams. Un mani uzrunāja šie stāsti. Tīri tas psiholoģiskais viss - ka cilvēks var sākt apšaubīt pats savu veselo saprātu, sāk vainot sevi. Un es vienmēr brīnos, nu kāpēc viņas vaino sevi. Bet lasu tālāk, un lai gan tik un tā pilnībā neizprotu to vainas rašanās iemeslu, daudz kas noskaidrojas.
Tagad lasu Šarlotes Linkas "Pieviltā", tikko iesāku, liekas jau, ka atkal labi savērpts sižets.