Tāāāks, es ar beidzot īgna!

Šodien, kad te lietus, te saule, te lietus, māte ar savārgušo kāju mazmiestā jāaizved līdz dakterim, tiktāl ok. Auto sanāk atstāt patālāk, gabaliņš pa ietvi
jānosteberē. A priekšā divas jaunās mātes tērzēdamas ar ratiem paralēli pa visu ietvi... visi goddevīgi pa dubļaini pielijušo zālienu slāj apkārt, mēs arī. Neesam vēl galā, kad apslājam vēl vienu ratiņotu trijotni, kura burvelīgi tērzē aizņemot visu ietvi... tobrīd saule spīd, mazuļi smaida, mātes staro, visi apbrien pa dubļiem... Māte satraukusies, zeķe zeķe kkā sašmucējusies,
kā nu tā, ko dakters padomās. Mierinu, ka man mašīnā mētājas kāda rezerves, laika gana,
atnesīšu, pārvilks... Tiktāl atkal ok...

No daktera braucot ieskrienu bodē nopirkt vecākiem ko no pārtikas, pie kases rindā atkal divas ar ratiem, tā kura aiz manis pļāpājot stumda ratus uz
priekšu/atpakaļ buhņījot man pa nierēm... %/#(*@%!!!
Kkknapppi valdījos, lai ko “laipni“ nepateiktu!!!
Vottt, kā neatceros, ka man būtu bijis laiks tā bezjēgas tā baros ar tādām pašam vazāties... kkkā šodien visu dienu acīs krita tas, ka vienkārši kur bariņos tās māmuļas klīst...
oi, nezinu, no vienas puses labi no otras izbesīja...
