Es ticu tam, ka kaut kas tomēr īpašs ar to dvēseli notiek. Vispirms, ļoti labi atceros, kad biju tik maziņa, ka vēl īsti pat nerunāju, man patika prātuļot. Un tas cilvēks manī nemaz nebija mazs bērns, tās domas, bija pietiekoši saprātīgas. Reiz mani pamatīgi ietuntuļoja un atstāja sēdēt ragaviņās pie mājas sliekšņa. Krita sniegs, es ievērtēju sniegpārsliņu skaistumu, nobaudīju tās pēc garšas un pie sevis domāju, ka ja tas dullais mammis vēl kādu laiku mani te aukstumā turēs, es noteikti atdošu galus. Visā nopietnībā, mierīgi novērtēju situāciju. Un protams, dabūju plaušu karsoni. Bet labi atceros, ka tās nebija bērna domas. Man pat liekas, kad biju nedaudz paaugusies, biju vairāk bērnišķīga.
Un tad vēl tas gadījums, kad vecais mammis nomira. Naktī pamodos no tā, ka klusi atvērās durvis un istabā ienāca vecais mammis. Ar tik mīļu smaidu, viņa bija mierīga un es sapratu, ka beidzot ar viņu viss ir labi. Biju tik priecīga, ka viņa piecēlusies, tad jau viss uz labo pusi! Uz to laiku vecais mammis jau mēnesi necēlās augšā, vairs nerunāja un tikai māja ar galvu- jā vai ne. Tai naktī mēs reizes trīs saucām ātros, tie kaut ko špricēja un pēc sejām varēja saprast, ka neko vairs nevar darīt . Mammucis aizsūtīja mani gulēt, teica, ka pati pasēdēs līdzās, bet liekas, ka aizmiga. Un tad pēkšņi es pamostos, šoreiz paīstam no tā, ka mammis kaut kur zvana un saka , ka vecais mammis nomiris un jautā, kas mums tagad jādara. Bet es taču tikko viņu esmu savā istabā redzējusi! To aiziešanu es uztveru mierīgi, jo skaidri zināju, ka ar vecmāmiņu viss ir labi un viņa vienkārši ienāca, lai atvadītos un mierināt palicējus. Kopš tā laika, vairs mani nebaida domas par nāvi. Un nav ne mazāko šaubu, ka dvēsele pastāv neatkarīgi no fiziskā ķermeņa. Kaut kā tā.