Pansija pilī 3./4.
Trešajā sērijā es atcerējos, kāpēc man nepatīk latviešu jaunais kino. Ceturtā sērija mazliet labāka. Puika, kurš pēc pirmās/otrās sērijas gribēja redzēt tālāk, pateica, ka uz nākamajām viņš vairs neies.
Joprojām nesaprotu tērpus. Lai nu kādi nabagi tēloti, bet tās lupatas ir pārspīlētas. Vai tiešām inteliģents rakstnieks savā pansijā nebūtu apkalpojošam personālam vismaz jaunu kārtu nopircis, lai nebaida viesus. Mārtiņš ar netīriem baltiem cimdiem, kam pirksti lien pa caurumiem ārā. Filmā Eglīši paši tak izskatās civilizēti un tīri. Eglīti neesmu lasījusi, var jau būt, ka tiešām visi caurās un netīrās lupatās staigāja, kaut gan neticu.
Joprojām sit pa acīm noplukušās sienas ar daudzām nolupušām krāsas kārtām. Saprotu, ka muižā filmas dēļ droši vien nedrīkstēja sienas krāsot, bet nu tomēr – kas tā par pansiju tādā bomžatņikā, kur acīmredzot noplukums ir pusgadsimtu, nevis pāris gadus vecs. Tak krāsoja tās sienas... bet, izrādās, tikai vienā istabā. Būtu kaut pa lēto puslīdz laikmetam atbilstošas tapetes "salonā" uzlīmējuši, tās pēc filmēšanas var noplēst, nebojājot sienas.
It kā varētu saprast, ka abi rakstnieki dzejnieki kā jau vispār mākslinieki nav īsti realitātei piesaistīti, tāpēc tas bizness tāds uz zaķa, bet kaut kā man šķiet pārāk "pret spalvu".
Otrās sērijas beigās gaisā uzlaistais kandžas aparāts man prasījās kaut kā pieminams vai turpināms, bet šis sižeta zars pazuda. Toties gandrīz visi dzer kā lopi pie katras iespējas. IMHO dīvaini.
Jaunā kalpone feina, Madonas izloksne bija vietā. Tā sižeta līnija bija laba (ceturtā sērija).
It kā pieklājības pēc vajadzētu aiziet arī uz pārējām filmām, lai nebūtu šķobīšanās bez pamata, bet neesmu pārliecināta, ka nebūs žēl neesošās naudas.